Par mumsPasākumu kalendārsPar BudismuPar meditācijuPraktiski padomiMeditācijas pamata metodeMeditācijas šķēršļiAtbalstiet mūsResursi
Par mumsPasākumu kalendārsPar BudismuPar meditācijuPraktiski padomiMeditācijas pamata metodeMeditācijas šķēršļiAtbalstiet mūsResursi
Tulkojums no Ajahn Brahm „Mindfulness Bliss and Beyond: A Meditator's Handbook” (2006). Wisdom Publications. ISBN 0-86171-275-7. Internetā pieejamas 5 nodaļas no šīs grāmatas: http://dhammatalks.net/Books11/Ajahn_Brahm-Mindfulness_Bliss_and_Beyond-Chapters1-5.pdf.
Pateicības jūtas augsti godājamam Ajahn Brahmavamso par Mācību un atļauju tulkojumam. Pateicības jūtas izdevniecībai Wisdom Publications par atļauju tulkojumam un Kristīnei par saziņu ar skolotāju un izdevējiem.
Kļūdu, neprecizitāšu u.c. gadījumā, lūdzu rakstiet Kasparam uz kasparskrauklisatgmail.com. Tulkojumā ir sastopami vairāki neiztulkoti specifiski termini, kuru nozīmi var apskatīt specializētās vārdnīcās, tādās kā, http://dhammatalks.net/Buddhist.Dictionary/dic_idx.htm.
Saturs
Pirmais šķērslis – jutekliskas vēlmes
Trešais šķērslis – slinkums un miegainība
Ceturtais šķērslis – nemiers un nožēla
Šajā un nākamajā nodaļā detalizēti apskatīšu piecus šķēršļus, ko sastopat meditācijā un kurus jums būtu jāiemācās pārvarēt. Pali valodā šie šķēršļi tiek saukti nīvarana. Burtiski tas nozīmē „durvju aizvēršana” vai „iekļūšanas kavēšana” un tas ir tieši tas, ko šķēršļi arī dara. Tie aptur no iekļūšanas dziļos absorbcijas stāvokļos jeb jhāna. Tāpat tie kavē vai vājina gudrību un stiprina maldus. Tāpēc, ja kāds vēlas ko teikt par meditācijas ienaidniekiem Budismā, tad varētu teikt, ka pieci šķēršļi ir Zināmais Ienaidnieks Numur Viens. Tie aiztur cilvēkus no tapšanas apskaidrotiem, tieši šī iemesla dēļ izpratne par pieciem šķēršļiem un šo šķēršļu pārvarēšana ir izšķiroša. Kamēr jūs tos pilnībā neizprotat, nevarat pārvarēt.
Daži skolotāji nespēj pietiekami skaidri aprakstīt šķēršļus, īpaši tos, kas ir ļoti smalki. Šie izsmalcinātie šķēršļi traucē jums ieiet dziļā meditācijā. Ja pat nemēģināt identificēt un pārvarēt tos, šķēršļi turpinās ietekmēt jūsu prātu. Tiksiet aizkavēti no svētlaimes baudīšanas prātā, kā arī no dižo apskaidrības atklāsmju parādīšanās.
Pamatā šie pieci šķēršļi nostājušies starp jums un apskaidrību. Kad jūs tos zināt, parādās labas izredzes šķēršļus pārvarēt. Ja vēl neesat sasnieguši jhāna, tas nozīmē, ka jums vēl nav pilnas izpratnes par šiem pieciem šķēršļiem. Ja varat iekļūt šajos dziļos stāvokļos, jūs spējat pārvarēt šķēršļus. Tas ir tik vienkārši.
Buda apzīmēja šos šķēršļus šādi: jutekliskas vēlmes (kāma‑cchanda), nelabvēlīgums (vyāpāda), slinkums un miegainība (thīna-middha), nemiers un nožēla (uddhacca-kukkucca) un šaubas (vicikicchā). Tāda parasti ir secība, kurā Buda tos nosauc, šādā kārtībā tie tiks apskatīti arī šeit.
Pirmais šķērslis – jutekliskas vēlmes
Kāma‑cchanda vai jutekliskās vēlmes ir pirmās šķēršļu sarakstā dēļ to nozīmīguma. Tas ir galvenais šķērslis, kas aizkavē no ieiešanas dziļā meditācijā. Tikai retais meditētājs pilnībā saprot to darbības jomu. Tās nav tikai jutekliskās vēlmes, kā šo jēdzienu parasti izprot. Pali valodas vārds kāma šī vārda sākumā norāda uz jebko, kas attiecās uz piecām maņām – redzi, dzirdi, ožu, garšu un tausti. Chanda nozīmē baudīt vai piekrist. Kopā kāma‑cchanda nozīmē „bauda, interese, piedalīšanās piecu maņu pasaulē”.
Piemēram, kad meditējam un dzirdam skaņu, kādēļ nevaram vienkārši ignorēt to? Kādēļ tā mūs tik ļoti uztrauc? Pirms daudziem gadiem Taizemē klosterim tuvējos ciematos notika pasākums. Troksnis no skaļruņiem bija tik skaļš, ka šķita, ka tas izjauc mieru mūsu klosterī. Tādēļ mēs sūdzējāmies mūsu skolotājam Ajahn Chah, ka troksnis traucē mūsu meditācijai. Diženais skolotājs atbildēja „Tas nav troksnis, kas traucē jums, tie esat jūs, kas traucē troksnim!”
Šajā piemērā kāma‑cchanda bija skaņai piesaistīts prāts. Līdzīgi, kad meditācija tiek pārtraukta ar sāpēm kājās, var teikt, tās nav sāpes, kas jums traucē, bet tie esat jūs, kas traucē sāpēm. Ja jūs būtu apzināts, tad ieraudzītu, ka uzmanība pievēršas jūsu ķermenim, kļūstot atkal iesaistīta sajūtās. Tādā veidā kāma‑cchanda darbojas.
Pārvarēt kāma‑cchanda ir grūti tādēļ, ka esam tik ļoti pieķērušies piecām maņām un to darīšanām. Varam pamanīt, ka visu, pie kā esam pieķērušies, nespējam atlaist. Lai izprastu šo pieķeršanos ir noderīgi izpētīt saikni starp mūsu piecām maņām un ķermeni. Ir zināms apgalvojums, ka piecas maņas ir, lai sargātu mūsu ķermeni, taču atklāsme pateiks jums pretējo: ka ķermenis ir šeit, lai kalpotu par nesēju mūsu piecu maņu izpausmei pasaulē. Tāpat jūs pamanīsiet, ka tad, kad piecas maņas pazūd, to pašu izdara arī jūsu ķermenis. Atlaižot vienu tiek atlaists arī otrs.
Pakāpeniska Kāma-cchanda atmešana
Jūs nevarat atlaist piecas maņas un ķermeni vienkārši pielietojot gribasspēku. Kāma‑cchanda atmešana meditācijā ir izdarāma pakāpeniski. Vispirms izvēlieties ērtu un klusu vietu meditācijai. Varat sēdēt uz krēsla, ja tā jums ir ērtāk, atceroties, ka pat Buda reizēm sēdēja uz krēsla. Sākumā, kad aizvērsiet acis, nevarēsiet sajust pārāk daudz no sava ķermeņa. Tāpat, kā izejot no labi apgaismotas telpas tumsā, būs nepieciešamas dažas minūtes, lai redzētu, tā arī būs nepieciešamas dažas minūtes, lai pienācīgi uztvertu sajūtas ķermenī. Tādējādi, pozas koriģēšana izdarāma dažās minūtēs pēc acu aizvēršanas.
Šādi ļaujoties kāma‑cchanda tā tiek vājināta uz kādu brīdi. Jūsu ķermenis jūtas ērti un piecas maņas apmierinātas, bet ne uz ilgu laiku. Šī sākotnējā brīvība ir jāizmanto, lai sāktu virzīt prātu vietā, kas ir piecām maņām nesasniedzama. Sāciet ar uzmanību pašreizējam mirklim. Vairums, ja ne viss, kas atrodas mūsu pagātnē un nākotnē, ir piepildīts ar mūsu maņu notikumiem. Mūsu atmiņām ir fizisku sajūtu, garšas, skaņas, smaržas vai tēla forma. Tāpat mūsu plāni ir piepildīti ar piecu maņu nodarbēm. Sasniedzot pašreizējā mirkļa apzināšanos mēs atmetam daudz kāma‑cchanda.
Nākamais meditācijas posms ir pašreizējā mirkļa klusa apzināšanās. Šeit jūs atmetat visas domas. Buda nosaucis kāma‑cchanda aspektu, ko sauc kāma‑vitakka, kas nozīmē domāšanu par piecu maņu pasauli. Meditētājam iesācējam populārākā kāma‑vitakka forma ir seksuālās fantāzijas. Šī veida kāma‑vitakka var aizņemt vairākas stundas, it īpaši garajos retrītos. Šo šķērsli meditācijas virzībā var pārvarēt caur izpratni vai ticību, ka pilnīgā brīvībā no piecām maņām (piem. jhāna) ir daudz vairāk svētlaimes un pilnības nekā pašā labākā seksuālā pieredzē. Mūks vai mūķene atsakās no savas seksualitātes nevis aiz bailēm, nevis dēļ apspiešanas, bet gan tādēļ, ka iepazinuši ko pārāku. Pat domas par pusdienām pieder kāma‑vitakka. Tās traucē klusumu. Vien daži meditētāji izprot, ka ķermeņa sajūtu atzīmēšana, piemēram, domājot pie sevis „ieelpot” vai „dzirdēt skaņu” vai „sāpju sajūta”, tāpat ir kāma‑vitakka un ir virzības šķērslis.
Laodzi, dižais daoisma viedais, ļāva vienam studentam pavadīt viņu savā vakara pastaigā tik ilgi, kamēr students spēja klusēt. Kādā vakarā, kad viņi uzkāpa kalnā, students atzīmēja: „Kāds brīnišķīgs saulriets”. Laodzi vairs nekad neļāva šim studentam sevi pavadīt. Kad citi jautāja kādēļ, meistars paskaidroja: „Kad students saka ‘Kāds brīnišķīgs saulriets’, viņš vairs nevēro saulrietu, viņš vēro tikai vārdus”. Tādēļ jums jāatsakās no atzīmēšanas, vārdu vērošana nav apzinātība attiecībā pret to lietu, ko vārdi veltīgi mēģina aprakstīt.
Pašreizējā mirkļa klusa apzināšanās ir tā, it kā piecu maņu pasaule iesprostota krātiņā, bez iespējām brīvi pārvietoties un radīt nepatikšanas. Tālāk, lai pilnībā atmestu piecas maņas un kopā ar to - ķermeni, jūs izvēlaties virzīt apzinātību uz piecu maņu pasaules mazu daļu, izslēdzot atlikušo. Jūs virzāt apzinātību uz elpas fiziskām sajūtām, nepievēršot uzmanību pārējām sajūtām jūsu ķermenī, ne skaņām, nedz arī kam citam. Elpa kļūst par pakāpienu virs piecām maņām uz prāta pasauli.
Kad jums ir izdevusies pilna, noturīga elpas apzināšanās, ievērosiet, ka visas skaņas ir pazudušas. Nekad nepamanīsiet brīdi, kad dzirde apstājas, jo tas notiek pakāpeniski. Tāda izgaišana, līdzīgi kā fiziska nāve, arī ir process nevis notikums. Parasti, kad pārskatāt meditāciju sēdēšanas sesijas beigās (kā ieteikts otrā nodaļā), atklājat, ka noteiktu laiku jūsu prāts neuztvēra nekādas skaņas. Tāpat varat pamanīt, ka jūsu ķermenis ir pazudis, nevarat sajust savas rokas, ka nav nekādu ziņu no jūsu kājām. Viss, ko jūs zinājāt, bija elpas sajūta.
Daži meditētāji sāk uztraukties, kad šķiet, ka ķermeņa daļas sāk izzust. Tas norāda uz lielu pieķeršanos savam ķermenim. Tā ir kāma‑cchanda darbībā, kavējot meditācijas virzību. Parasti visai drīz jūs pierodat pie ķermeņa sajūtu izgaišanas un sākat baudīt apbrīnojamu mieru ārpus sajūtu sasniedzamības. Tā ir brīvība un prieks, kas dzimuši atlaižot, tas jūs atkārtoti iedrošina atmest pieķeršanos.
Drīz pazūd elpa un prātu piepilda satriecošā nimitta. Tikai ar šo posmu esat pilnībā atmetuši kāma‑cchanda, jūsu iesaistīšanos piecu maņu pasaulē. Kad nimitta ir nostiprinājusies, visas piecas maņas ir izdzisušas un jūsu ķermenis ir nesasniedzams. Tad pirmais un galvenais šķērslis ir pārvarēts, tā ir svētlaime. Jūs esat pie jhāna durvīm. Tā ir pakāpeniska kāma‑cchanda pārvarēšana. Tādēļ meditācija tiek šādi, pa posmiem mācīta. Kā Buda teica Džatakās (Ja 4,I173) „Jo vairāk atmetat piecu maņu pasauli, jo vairāk piedzīvojat svētlaimi. Ja vēlaties piedzīvot pilnu svētlaimi, pilnībā atmetiet piecu maņu pasauli.”
Otrais šķērslis, nelabvēlība jeb vyāpāda tāpat ir pamata šķērslis dziļai meditācijai, it īpaši rietumu meditētājiem. Parasti šo šķērsli saprot kā dusmas attiecībā pret citu cilvēku. Tomēr, tas nav pilnīgs skaidrojums, tādēļ ka drīzāk tā ir nelabvēlība pret sevi vai pat pret meditācijas objektu.
Nelabvēlība attiecībā pret sevi
Nelabvēlība pret sevi var izpausties neļaujot sev izbaudīt svētlaimi, neļaujot gūt mieru, neļaujot pieredzēt veiksmi meditācijā. Ir daudz cilvēku ar dziļu vainas kompleksu. Pārsvarā tā ir rietumnieku raksturiezīme, tas ir veids, kā daudzi no mums ir audzināti.
Nelabvēlība attiecībā pret sevi ir kas tāds, ko jums jāvēro meditācijas laikā. Tas var būt galvenais šķērslis, kas nelaiž jūs dziļā meditācijā. Uz šo problēmu pirms dažiem gadiem man skaidri norādīja kāds rietumu mūķenes stāstītais par viņas meditāciju. Viņa bieži ieiet dziļā meditācijā, gandrīz līdz jhāna. Viņa teica, ka, atrodoties pie ieejas, viena lieta, kas viņu apstādināja, bija sajūta, ka nav pelnījusi šo laimi! Nelabvēlība pret sevi apstādināja viņu, nepatika ļaut piedzīvot svētlaimi. To biju pamanījis daudziem kopš tā laika. Dažreiz, kad meditācija kļūst mierpilna, kad atnāk laime, mēs domājam, ka šeit kaut kas nav kārtībā. Kad mums ir nelabvēlība attiecībā pret sevi, tad mēs neatļaujam sev būt laimīgiem un brīviem.
Mūķenes gadījumā, viņa ļoti skaidri redzēja, ka vienīgā lieta starp viņu un jhāna bija nelabvēlība smalkā formā. Viņa nedomāja, ka ir pelnījusi tik daudz svētlaimes. Jūs esat pelnījuši tik daudz svētlaimes. Kādēļ ne? Nav nekā, kas būtu pret. Ir daži nelikumīgi veidi ceļā uz laimi. Ir arī tādi, kas pārkāpj budistu uzvedības noteikumus, kas ir par iemeslu slimībām vai arī kuriem ir briesmīgi blakusefekti. Bet jhāna nav sliktu blakusefektu, tās nav nelikumīgas, un Buda īpaši uzsvēra šo praksi.
Ja uzmanīgi vērosiet to, kā meditējat, varat pamanīt, ka esat sastapušies ar nelabvēlības šķērsli, un tas var arī nebūt pēdējais solis pirms jhāna. Jūs sastopaties ar to kādā iepriekšējā meditācijas posmā, kad neļaujat sev baudīt. Iespējams, jūs labāk izvēlaties sēdēt sāpēs nekā izbaudīt prieku un laimi. Varbūt jūs domājat, ka neesat pelnījuši prieku, laimi un brīvību.
Nepatika pret paša laimi ir droša vainas apziņas zīme. Kad kāds atzīts par vainīgu, parasti seko sods, piemēram, ar tiesas spriedumu. Vaina un sods ir nedalāmi mūsu kultūrā un mūsu prātos. Ja jūtamies vainīgi par kaut ko, nākamā doma, ko domājam, ir par sevis sodīšanu – aizliedzot sev kādu baudas veidu, laimi vai brīvību. Cilvēki rietumos vienkārši turpina meklēt sodu. Tas ir neprāts!
Labvēlība attiecībā pret sevi
Lai pārvarētu šo šķērsli, izpildiet kādu metta meditāciju. Atļaujiet sev pārtraukumu. Pasakiet sev ”Manas sirds durvis ir atvērtas priekš manis paša. Es atļauju sev laimi. Es atļauju sev mieru. Esmu labvēlīgs pret sevi, pietiekami labvēlīgs, lai ļautu piedzīvot sev mieru un svētlaimi šajā meditācijā”. Ja jums šķiet grūti izvērst metta attiecībā pret sevi, pajautājiet kādēļ. Tur iekšā dziļumā būtu jābūt vainas kompleksam un jūs joprojām gaidāt sodu. Jūs neesat sev sniedzis beznosacījuma piedošanu.
Budisma ētikas skaistums ir tajā, ka nav nozīmes tam, ko kāds jums nodarījis un cik ilgā laika posmā; nav nozīmes cik netaisna, nežēlīga vai necienīga to izturēšanās bijusi – jūs joprojām varat pilnībā visu piedot. Esmu dzirdējis, cilvēki saka, ka reizēm ir tādas lietas, ko tie nevar piedot. Tas nav budisms! Nav nekā, pilnīgi nekā tāda, ko nevarētu piedot budismā. Pirms dažiem gadiem trakais bija devies uz pamatskolu Skotijā un nogalinājis daudzus mazus bērnus. Dievkalpojumā pēc šī slaktiņa ievērojams garīdznieks lūdzis Dievam nepiedot šim cilvēkam, apgalvojot, ka dažas lietas nav iespējams piedot! Man sažņaudzās sirds, kad dzirdēju, ka reliģiskais līderis nepiedāvā piedošanu un neparāda ceļu, kā dziedināt ļaužu sāpi pēc traģēdijas.
Kas attiecās uz budismu, tad jūs varat piedot jebko. Jūsu piedošana dziedē. Jūsu piedošana atrisina vecās problēmas un nekad nerada jaunas. Bet dēļ iesakņojušās attieksmes attiecībā pret sevi, jūs nevarat sev piedot. Reizēm problēma ir dziļi apglabāta. Reizēm esat to aizmirsuši. Jūs tikai zināt, ka tur ir kas iekšā, par ko jūtaties vainīgs, ko nevarat sev piedot. Jums ir iemesls, lai neļautu sev brīvību, jhāna un apskaidrību. Šī nelabvēlība pret sevi var būt galvenais iemesls, kādēļ jūsu meditācija nav veiksmīga. Pārbaudiet, vai tas ir tā.
Nelabvēlība pret meditācijas objektu
Nelabvēlība pret meditācijas objektu ir kopēja problēma cilvēkiem, kam pagaidām elpas meditācija bijusi bez īpašiem panākumiem. Es saku „pagaidām” tādēļ ka tas ir tikai laika jautājums. Ikviens gūs panākumus meditācijā, ja vien sekos norādījumiem. Bet, ja jums vēl nav panākumu, jums var būt nelabvēlība attiecībā pret meditāciju vai arī pret meditācijas objektu. Jūs varat apsēsties un domāt, „Šeit nu atkal esam”, „Tas būs grūti”, „Es patiesībā nevēlos to darīt”, „Man tas ir jādara, jo tas ir tas, ko meditētāji dara” vai „Man jābūt labam budistam, un tas ir tas, kas budistiem jādara”. Ja sākat meditāciju ar nelabvēlību attiecībā pret meditāciju, darot to bez patikas, nekas nesanāks. Jūs uzreiz savā ceļā novietojat šķērsli.
Es mīlu meditāciju. Es to tik ļoti izbaudu. Reiz, kad vadīju meditācijas retrītu, es teicu brāļiem mūkiem ierodoties, „Lieliski, meditācijas retrīts!” Es cēlos agri no rīta un ar nepacietību to gaidīju. „O! Esmu meditācijas retrītā. Man nav jāveic visi tie pienākumi, ko daru klosterī.” Es tik ļoti mīlu meditāciju, un man ir tik daudz labvēlības attiecībā pret meditāciju, ka šeit nav pat vismazākās daļiņas no nepatikas. Būtībā esmu „meditācijas narkomāns”, un ja šāda attieksme iesakņosies jūsos, tad prāts, kā Buda teica, „ielēks meditācijā” (AN IX, 41).
Man patīk izmantot šādu līdzību: jūs ejat pa ielu un ieraugāt otrā lielas pusē veco labo draugu. Esat iepriekš jauki pavadījuši laiku kopā. Tam nav nozīmes, kurp jūs šobrīd dodaties vai kas jums būtu jādara, jūs nevarat nesteigties pāri ielai, lai apskautu draugu. „Iedzersim pa tasei kafijas. Mani neuztrauc, ja nokavēšu tikšanos. Tik sen neesam redzējušies. Pabūsim kopā kādu mirkli”. Meditācija ir kā vecais labais draugs, ar ko jūs labprāt pavadāt laiku. Jūs labprāt atmetat visu citu. Ja redzu meditāciju vienas jūdzes attālumā, vienkārši skrienu tās virzienā, mīļi apskauju un ņemu to līdzi uz tasi kafijas. Arī ar meditācijas objektu, elpu, mums bijuši labi laiki kopā, manai elpai un man. Esam labākie draugi. Ja attiecaties pret elpu ar šādu labvēlību, pamanīsiet kādēļ ir tik viegli vērot elpu meditācijas laikā.
Protams, pretēji būtu, ja jūs zināt, ka jums ir jābūt ar šo pretīgo elpu un tā jums nepatīk. Jums ir tik daudz grūtību ar elpu. Jūs pamanāt to ejam ielas otrā pusē un domājat „Ak mans Dievs, tur tā atkal ir”. Jūs mēģināt izvairīties, paslēpjoties aiz laternas staba. Jūs vienkārši vēlaties aizmukt. Diemžēl, cilvēki izveido šādu nelabvēlību attiecībā pret meditācijas objektu. Ja uz to nav norādīts, tie attieksies pret meditāciju kā pret netīkamu darbu. Tajā nav nekāda prieka. Tas var būt līdzīgi kā dodoties uz svaru zāli „Ja tur nav sāpju, tad nav arī ieguvuma.” Jūs ceļat svara stieņus, līdz sāp pa īstam, jo domājat, ka varat ko gūt šādā veidā. Jā šādi uzsākat meditāciju, tad nav cerību.
Tādēļ attīstiet labvēlību pret meditācijas objektu. Ieprogrammējiet baudījumu šajā meditācijā. Domājiet, „O! Brīnišķīgi! Viss, kas man jādara ir vienkārši jāsēž un nekas cits – nekas nav jāizveido, nav jāraksta vēstules, nav nevienam jāzvana. Man vienkārši vajag sēdēt šeit un jābūt kopā ar manu veco labo draugu, manu elpu.” Ja spējat to izdarīt, esat pārvarējuši nelabvēlības šķērsli un attīstījuši tā pretstatu – mīlošu labvēlību attiecībā pret elpu.
Lai pārvarētu jebkuru nelabvēlību attiecībā pret elpu, es izmantoju sekojošu metodi. Es lūkojos uz elpu kā uz jaundzimušu dēlu vai meitu. Vai jūs atstāsiet jūsu bērniņu pie tirdzniecības centra un vienkārši aizmirsīsiet par to? Vai jūs pametīsiet to ceļa malā? Vai pazaudēsiet to uz ilgu laiku no redzesloka? Kādēļ tas tā ir, ka mēs nespējam noturēt uzmanību attiecībā uz elpu? Tas atkal ir tāpēc, ka mums nepietiek pietātes attiecībā pret elpu, mēs nevēlamies gūt prieku tajā un nenovērtējam to. Ja jums elpa ir kā jūsu bērns vai arī kāds cits, kurš ir jums ļoti, ļoti dārgs un arī ļoti saudzējams, jūs to nekad nepametīsiet, neaizmirsīsiet un neatstāsiet. Jūs allaž būsiet apzināti attiecībā pret to. Bet, ja jums ir nelabvēlība attiecībā pret elpu, pamanīsiet, ka esat aizklīduši un aizmirsuši par to. Jūs mēģināt to pazaudēt tādēļ, ka jums nav lielas patikas pret to. Tādēļ jūs pazaudējat savu meditācijas objektu.
Rezumējot, nelabvēlība ir šķērslis un jūs to varat pārvarēt ar līdzjūtību pret apkārtējiem, ar piedošanu sev, ar mīlošu labvēlību pret meditācijas objektu, ar labvēlību pret meditāciju un draudzīgumu attiecībā pret elpu. Jums tāpat var būt mīloša labvēlība attiecībā pret klusumu un pašreizējo mirkli. Kad rūpējaties par šiem draugiem, kas mīt prātā, jūs pārvarat jebkuru nepatiku pret tiem kā meditācijas objektiem. Kad jums ir mīloša labvēlība attiecībā pret meditācijas objektu, jums nav nepieciešama īpaša piepūle, lai to noturētu. Jūs to tik ļoti mīlat, ka varat bez piepūles būt ar to.
Meditācijas šķēršļi II
Tagad mēs pārejam tagad pie atlikušiem trim šķēršļiem – slinkums un miegainība (thīna-middha), nemiers un nožēla (uddhacca-kukkucca), šaubas (vicikicchā), un pēc tam – apskatīsim, kas notiek, kad šķēršļi ir pārvarēti.
Trešais šķērslis – slinkums un miegainība
Trešais šķērslis ir slinkums un miegainība. Man nav nepieciešams aprakstīt to detalizēti, jo esmu pārliecināts, ka mēs visi labi pazīstam to no savas meditācijas pieredzes. Mēs sēžam meditācijā un īsti nezinām, ko vērojam, vai tas ir pašreizējais mirklis, vai tas ir klusums, vai tā ir elpa, vai kas cits. Tas tādēļ, ka prāts ir truls. Tā, it kā nav iedegtas gaismas iekšienē. Viss ir pelēks un neskaidrs.
Miera salīgšana ar slinkumu un miegainību
Pilnīgākais un efektīvākais veids kā pārvarēt slinkumu un miegainību ir miera salīgšana ar trulumu, beidzot ar to cīnīties! Kad biju jauns mūks Taizemes meža klosteros un kļuvu miegains sēdēšanā 3:15 no rīta, es mēģināju cīnīties, lai pārvarētu trulumu. Parasti es zaudēju. Bet, kad man izdevās pieveikt miegainību, to aizvietoja nemiers. Tad man vajadzēja nemieru padarīt rāmu un es atkal iegrimu slinkumā un miegainībā. Mana meditācija bija kā metronoma svārsts, kas šūpojās no viena galējā stāvokļa uz otru, nekad nepaliekot vidū. Bija jāpaiet daudziem gadiem, lai saprastu, kas notiek.
Buda ieteica izpēti nevis cīnīšanos. Tādēļ es pārbaudīju, no kurienes nāk mans slinkums un miegainība. Es meditēju 3:15 no rīta, biju pavisam maz gulējis, man bija nepietiekams uzturs, angļu mūks tropu džungļos – ko gan varat sagaidīt! Truluma stāvoklim bija dabīgi iemesli. Es atlaidu un salīgu mieru ar savu miegainību. Es pārtraucu cīnīties un ļāvu galvai nolaisties. Kas zina, varbūt pat sāku krākt. Kad pārtraucu cīnīties ar slinkumu un miegainību, tas nepalika ilgi. Turklāt, kad tas bija aizgājis es paliku ar mieru nevis nemieru. Es biju atradis viduspunktu metronoma svārsta ceļā un kopš tā laika varēju bez grūtībām vērot elpu.
Trulums meditācijā ir garlaikota prāta rezultāts, parasti kāds ir nogurdināts. Cīņa ar šo trulumu tikai nomocīs vēl vairāk. Atpūta ļauj enerģijai atgriezties prātā. Lai šo procesu saprastu, aprakstīšu divas prāta daļas: zinātāju un darītāju. Zinātājs ir pasīvā puse, kas vienkārši saņem informāciju. Darītājs ir aktīvā puse, kas atbild novērtējot, domājot un vadot. Zinātājs un darītājs koplieto vienu un to pašu mentālās enerģijas avotu. Tādējādi, ja jūs darāt daudz, ja jums ir aizņemts dzīvesveids un cīnāties, lai ko gūtu, darītājs patērē lielāko daļu no jūsu mentālās enerģijas, atstājot zinātājam vien pārpalikumu. Kad zinātājs ir badā bez mentālās enerģijas, jūs piedzīvojat trulumu.
Retrītā, ko vadīju Sidnejā pirms dažiem gadiem, retrītniece ieradās vēlu no sava stresiem pilnā vadītājas darba pilsētā. Pirmajā sēdēšanā viņas prāts bija tik nedzīvs, gandrīz kā līķis. Tādēļ es viņai dāvāju īpašo apmācību par to, kā pārvarēt slinkumu un miegainību: es viņai teicu, lai atpūšas. Nākamās trīs dienas viņa gulēja līdz rītam, atgriezās atpakaļ gultā pēc brokastīm, tāpat viņai bija garš snaudiens pēc pusdienām. Kāds brīnišķīgs meditētājs! Pēc trim dienām, bez cīnīšanās, darītājam gandrīz neizmantojot mentālo enerģiju, ļaujot tai plūst zinātājā, prāts atplauka. Nākamajās trīs dienās viņa noķēra grupu tās progresā pa posmiem. Retrīta beigās viņa bija priekšā kā viena no retrīta zvaigznēm.
Pilnīgākais un efektīvākais veids, kā pārvarēt slinkumu un miegainību, ir jūsu prātam beigt cīnīties. Pārtrauciet mēģināt mainīt lietas, tā vietā ļaujiet tām būt. Salīgstiet mieru ar slinkumu un miegainību. Tad jūsu enerģija varēs brīvi plūst zinātājā, un jūsu slinkums un miegainība dabiski pazudīs.
Uzsvara likšana uz apzināšanos
Cits veids, kā pārvarēt slinkumu un miegainību, ir likt lielāku uzsvaru uz apzināšanos. Visas budistu tradīcijas pauž, ka cilvēka dzīve ir vērtīga un dārga, īpaši dzīve kā šī, kad esat sastapušies ar Budas mācību. Tagad jums ir tā izdevība veikt praksi. Jūs pat nevarat aptvert, cik daudzas dzīves tas bija prasījis un cik daudz nopelnu bija jāuzkrāj, vienkārši lai nonāktu tur, kur esat šobrīd. Jūs esat ieguldījuši vairākas dzīves, lai jums būtu šī, kas ir tuvu Dhammai. Šādi apcerot, jums būs mazāka tendence slinkumam un miegainībai, lielāka ‑ attiecībā uz gaišu apzināšanos.
Reizēm meditācijas ceļš nonāk līdz vietai, kur tas sazarojas. Ceļš pa kreisi ved uz slinkumu un miegainību, kamēr ceļš pa labi ved uz spožu apzināšanos. Pieredzei pieaugot atpazīsiet šo sazarojumu. Tas ir brīdis meditācijā, kad jūs varat izvēlēties starp aleju uz slinkumu un miegainību un maģistrāli uz apzinātības mieru. Izvēloties ceļu pa kreisi, jūs atmetat gan darītāju, gan zinātāju. Izvēloties ceļu pa labi, jūs atlaižat darītāju un paturat zinātāju. Kad jūs esat likuši uzsvaru uz apzināšanos, jūs automātiski izvēlaties gaišas apzināšanās ceļu.
Slinkums un miegainība kopā ar nelabvēlību
Reizēm slinkums un miegainība ir nelabvēlības rezultāts, kas ir otrais šķērslis. Kad man bija jāapmeklē Austrālijas cietumi lai mācītu meditāciju, es bieži dzirdēju sekojošu cietumnieku sakāmvārdu: „papildu stunda gulēšanai ir stunda no soda laika.” Cilvēki, kuriem nepatīk, kur tie atrodas, mēģina aizbēgt trulumā. Līdzīgā veidā, meditētājiem, kas viegli ieslīgst negācijās, būs tendence sanesē ieslīgt slinkumā un miegainībā. Problēma ir nelabvēlība.
Klosterī Taizemē mums vienu reizi nedēļā bija jāmeditē visu nakti. Šajās sēdēšanās slinkums un miegainums parasti mani pievarēja vienos vai divos pēc pusnakts. Tā kā tas bija pirmais gads man kā mūkam, es apcerēju, kā mazāk kā pirms 12 mēnešiem es pavadīju naktis pasākumos, rokmūzikas koncertos un klubos. Atcerējos, ka nekad nejutu slinkumu un miegainību, kad klausījos Doors mūziku divos naktī. Kādēļ? Kļuva skaidrs, ka tad, kad jūs priecājaties par to, ko darāt, tad nav tendences uz slinkumu un miegainību, bet ja jums nepatīk tas, ko darāt, tad slinkums un miegainība nāk iekšā. Man nepatika tās nakts sēdēšanas. Es domāju, ka tā bija stulba ideja. Es darīju to tādēļ, ka man tas bija jādara. Man bija nelabvēlība, un tas bija mana slinkuma un miegainības iemesls. Kad mainīju attieksmi, sāku viest prieku šajās sēdēšanās, padarot tās jautras, tad slinkums un miegainība parādījās reti. Tādēļ jums jāizpēta, vai jūsu slinkums un miegainība nav attieksmes problēma – vai tā nav nelabvēlīga attieksme.
Baiļu izmantošana
Kad biju laicīgais budists, apmeklēju Dzen retrītu Anglijas ziemeļos. Tas bija ļoti agri no rīta, meditācijas zāle bija stindzinoši auksta. Cilvēki ietinušies savās segās. Kad meditējat un jūsu sega ir kaut kur tuvumā, ir tendence palikt miegainam. Skolotājs pastaigājās šurpu turpu ar lielu nūju, un blakus sēdošais puisis, kuram galva sāka nokarāties, saņēma sitienu. Pēkšņi tad visiem slinkums un miegainība izzuda. Mums pietika jau ar vienu, kurš saņēma sitienu. Problēma bija tajā, ka bailes, kas mani modināja, palika ar mani, liekot šķēršļus virzībai. Pieredze māca, ka jūs nevarat izraisīt vēlamus stāvokļus kā miers un brīvība, izmantojot tādas nevēlamas metodes kā bailes un vardarbība.
Senajā Meža tradīcijā Taizemes ziemeļaustrumos mūki mēdz meditēt tādās bīstamās vietās kā uz platformām augstu kokos, uz klinšu malām vai džungļos, kur daudz tīģeru. Tie, kas izdzīvojuši, teikuši, ka viņiem bijusi laba meditācija, bet jūs nekad nedzirdēsiet ko no mūkiem, kas nav izdzīvojuši!
Ceturtais šķērslis – nemiers un nožēla
Nākamais šķērslis, nemiers un nožēla (uddhacca-kukkucca), ir viens no smalkākajiem šķēršļiem. Galvenā šī šķēršļa sastāvdaļa ir prāta nemierīgums. Bet vispirms ļaujiet man īsumā norādīt uz nožēlas iemesliem.
Nožēla
Nožēla ir sekas tam, ka esat kādu sāpinājis ar vārdiem vai darbiem. Citiem vārdiem, tā ir sliktas uzvedības rezultāts. Ja nožēla parādās meditācijas laikā, tā vietā paliktu ar to, jums ir jāpiedod sev. Par viediem netiek saukti tādi cilvēki, kuri nekad neizdara kļūdas, bet gan tādi, kuri piedod sev un mācās no savām kļūdām. Dažiem cilvēkiem ir tik daudz nožēlas, ka tie domā, ka nekad nekļūs apskaidroti.
No budisma svētajiem rakstiem (MN 86) ir labi pazīstams Angulimāla dzīvesstāsts. Angulimāla bija sērijveida slepkava. Viņš bija nogalinājis 999 cilvēkus. Viņš nogrieza īkšķi ikvienam no saviem upuriem un iekāra to vītnē ap kaklu. Tūkstošajam upurim bija jābūt Budam, bet, protams, jūs nespējat nogalināt budu. Notika pretēji – Buda „nogalināja viņu”, nogalināja viņa sliktos ceļus, nogalināja viņa traipus raksturā. Angulimāla kļuva par budistu mūku. Pat sērijveida slepkava Angulimāla varēja sasniegt jhāna(s) un kļūt pilnībā apskaidrots. Tā, vai esat kādreiz nogalinājis kādu? Vai esat sērijveida slepkava? Droši vien neesat darījis neko tamlīdzīgu. Ja šādi cilvēki spēj kļūt apskaidroti, jūs noteikti varat. Tam nav nozīmes, kādas sliktas lietas esat darījis pagātnē vai arī cik ļoti par to pārdzīvojat, allaž atcerieties Angulimāla. Tad jūs vairs tik slikti nejutīsieties par sevi. Piedošana un pagātnes atlaišana ir tas, kas pārvar nožēlu.
Nemiers
Nemiers parādās tādēļ ka nenovērtējam apmierinātības skaistumu. Mēs neatzīstam nekā nedarīšanas patieso baudu. Mums ir kritiskais prāts vairāk nekā prāts, kurš spēj novērtēt to, kas jau ir. Nemiers meditācijā allaž ir zīme, ka nerodam prieku esošajā. Tas, vai rodam vai nerodam prieku, ir atkarīgs no tā, kā mēs apmācam uztveri. Mūsu spēkos ir mainīt to, kā mēs raugāmies uz lietām. Mēs varam skatīties uz glāzi un uztvert to kā ļoti skaistu vai arī varam domāt, ka tā ir parasta. Meditācijas laikā mēs varam uztvert elpu kā garlaicīgu un ikdienišķu vai arī varam to vērot kā ļoti skaistu un unikālu. Ja skatāmies uz elpu kā uz ko ļoti vērtīgu, nemiers neparādīsies. Mēs nemeklēsim neko citu. Tāds tad arī ir nemiers, meklēt ko citu darīt, meklēt par ko citu domāt, kur citur doties – jebkur, bet tūlīt un tagad. Nemiers ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kopā ar jutekliskām vēlmēm. Pateicoties nemieram ir tik grūti mierīgi nosēdēt ilgu laiku.
Es sāku meditāciju ar pašreizējā mirkļa apzināšanos tikai lai pārvarētu raupjo nemieru, kas saka ”Es vēlētos būt kur citur, nevis tieši šeit, tieši tagad.” Nav nozīmes tam, kāda šī vieta ir, nav nozīmes, cik ērtu jūs to padarāt, nemiers allaž teiks, ka tā nav pietiekami laba. Tas lūkosies uz meditācijas spilvenu un teiks, ka tas ir pa lielu vai arī par mazu, par cietu vai arī par platu. Tas lūkosies uz meditācijas retrītu centru un teiks „Tas nav pietiekami labs. Mums jābūt trim ēdienreizēm dienā. Mums jābūt apkalpošanai numurā.”
Apmierinātība ir pretēja kritiskajam prātam. Jums jāattīsta apmierinātība ar to, kas jums ir, lai arī kur jūs būtu, cik vien to spējat.
Izvairieties no kļūdu meklēšanas jūsu meditācijā. Reizēm jūs varat padomāt „Es neaizeju pietiekami dziļi. Esmu vērojis pašreizējo mirkli tik ilgi un neesmu nonācis nekur.” Šī doma pati kļūst par nemiera iemeslu. Tam nav nozīmes, kā virzās meditācija no jūsu viedokļa. Esiet pilnībā apmierināts, un tā kļūs dziļāka. Ja neesat apmierināts ar virzību, jūs tikai padarat to vēl sliktāku. Tādēļ mācieties būt apmierināti ar pašreizējo mirkli. Aizmirstiet par jhāna, vienkārši esiet apmierināti esot šeit un tagad, šajā mirklī. Padziļinoties apmierinātībai, tā patiesi ļaus pacelties līdz jhāna.
Vērojiet klusumu, esiet apmierināti, esiet klusi. Ja esat patiesi apmierināti, jums nav vēlēšanās ko teikt. Vai lielākā daļa no iekšējo dialogu nav sūdzību veidā, nav mēģinājumi mainīt lietu gaitu vai nav vēlēšanās darīt ko citu? Vai arī tā nav aizmukšana domu un ideju pasaulē? Domāšana norāda uz apmierinātības trūkumu. Ja esat patiesi apmierināts, tad esat kluss un mierīgs. Skatiet, vai varat palielināt apmierinātību, jo tas ir pretlīdzeklis nemieram.
Pat ja ir sāpes ķermenī un nejūtaties labi, jūs varat mainīt uztveri uzskatot tās kā kaut ko aizraujošu, pat brīnišķu. Skatiet vai spējat būt apmierināts ar sāpēm. Vērojiet, vai jūs varat atļaut tām būt. Vairākas reizes manā mūka dzīvē piedzīvoju ļoti stipras sāpes. Tā vietā lai mēģinātu aizmukt, kas ir nemiers, es vērsu prātu atpakaļ, pilnībā pieņemot sāpes un uzturot apmierinātību ar to. Pamanīju, ka ir iespējams justies apmierinātam pat stipru sāpju gadījumā. Ja spējat to izdarīt, lielākā sāpju daļa pazudīs kopā ar nemieru. Šeit nav vēlēšanās atbrīvoties no tām. Jūs esat pilnīgā mierā ar sajūtu. Nemiers, kas pavada sāpes, iespējams, ir sliktākā daļa. Atbrīvojieties no nemiera caur apmierinātību un jūs pat sāpēs varēsiet gūt prieku.
Attīstiet apmierinātību ar to, lai arī kas jums ir – pašreizējais mirklis, klusums, elpa. Lai arī kas jums ir, attīstiet apmierinātību, un no šīs apmierinātības – no pašas apmierinātības centra – atklāsiet, ka meditācija kļūst dziļāka. Tādēļ, ja kādreiz manāt nemieru prātā, atcerieties vārdu apmierinātība. Apmierinātība meklē to, kas pareizs, tā ļauj jums uzturēt klusumu. Bet nemiers jūs vienmēr padara par vergu. Lūk līdzība, ko Buda lietojis (MN 39,14). Nemiers ir tirānisks saimnieks vai saimniece, kas allaž jums saka „Aizej un atnes to”, „Tā nav pareizi”,”Tīri labāk”, nekad nedodot jums ne mirkli atpūtai. Šis tirāns ir kritiskais prāts. Pārvariet šo tirānu ar apmierinātību.
Kad esat pārvarējis nemiera vispārīgā formā, tas ļoti smalkā formā bieži parādās dziļākos meditācijas posmos. Šeit biju domājis laiku, kad pirmo reizi redzat nimitta. Pateicoties nemieram, jūs nespējat ļaut tai būt vienai. Jūs sākat jaukties ap to. Jums nav apmierinājuma ar nimitta, kā tā parādās tajā brīdi. Jūs vēlaties ko vairāk. Jūs kļūstat uztraukts. Nemiers ir viens no šķēršļiem, kas var viegli izjaukt nimitta. Jūs jau esat atbraukuši. Jums vairāk nekas nav jādara. Vienkārši atstājiet to vienu. Esiet apmierināti un tā attīstīsies pati. Tāda šī apmierinātība ir – absolūta bezdarbība, tikai sēžot un vērojot, kā nimitta uzzied par jhāna. Ja tas prasa stundu, ja tas prasa piecas minūtes, ja tas nekad nenotiek, jūs esat apmierināts. Tāds ir ceļš uz jhāna. Ja nimitta nāk un iet, tā ir nemiera zīme prātā. Ja varat uzturēt uzmanību neizmantojot piepūli, tad nemiers ir pārvarēts.
Pēdējais šķērslis ir šaubas (vicikicchā). Šaubas var būt par mācību, par skolotāju vai arī par sevi.
Kas attiecās uz šaubām attiecībā uz mācību, jums tagad būtu jābūt pietiekama ticība tam, ka meditācijas prakse sniedz dažus brīnišķus rezultātus. Iespējams, daudzus no tiem jau esat pieredzējuši. Ļaujiet pozitīvajai pieredzei stiprināt jūsu uzticēšanos tam, ka meditācija ir lietderīga. Sēžot meditācijā, attīstot prātu mierā, un it īpaši attīstot prātu iekš jhāna ir ļoti lietderīgi, tas rada skaidrību, laimi un arī izpratni attiecībā uz Budas mācību.
Kas attiecas uz skolotājiem, tie bieži vien ir līdzīgi sporta komandu treneriem. To darbs ir mācīt no savas personīgās pieredzes un, kas ir vēl svarīgāk, iedvesmot studentus ar vārdiem un darbiem. Tomēr, pirms dāvāt savu uzticēšanos skolotājiem, pārbaudiet tos. Vērojiet viņu uzvedību un pārliecinieties, vai tie paši seko tam, ko sludina. Ja viņi patiesi zina par ko runā, tad viņi būs ētiski, savaldīgi un iedvesmojoši. Tikai, ja skolotāji seko piemēram – labam piemēram, jūs varat dāvāt savu uzticēšanos viņiem.
Šaubas par sevi, domājot „Man nav cerību, esmu nekam nederīgs, esmu pārliecināts, ka ikviens, kurš meditē, izņemot mani, ir sasniedzis jhāna un jau ir apskaidrots” – bieži vien tiek pārvarētas ar skolotāja palīdzību, kurš jūs iedvesmo un iedrošina. Tas ir skolotāja darbs pateikt: „Jā, tu vari sasniegt visas šīs lietas. Daudzi citi cilvēki ir sasnieguši, kādēļ gan tu nevarētu?” Iedrošiniet sevi. Ticiet, ka varat sasniegt jebko, ko vien vēlaties. Patiesībā, ja jums ir pietiekama apņēmība un uzticēšanās, tad veiksme ir tikai laika jautājums. Tikai tie cilvēki cieš neveiksmi, kuri padodas.
Šaubas var būt vērstas arī pret to, ko pašreiz pieredzat: „Kas tas? Vai tā ir jhāna? Vai tā ir uzmanība pašreizējam mirklim?” Šīs šaubas ir šķēršļi. Tām nav vietas meditācijas laikā. Vienkārši dariet prātu mierīgu, cik vien varat. Atlaidiet un izbaudiet mieru un laimi. Vēlāk varēsiet atskatīties uz meditāciju un jautāt: ”Kas tas bija? Tas bija kaut kas ļoti interesants. Kas tur notika?” Tad jūs varēsiet saprast, vai tā bija jhāna. Ja meditācijas laikā parādās doma „Vai tā ir jhāna?”, tā nevar būt jhāna! Domas kā šī nevar atnākt šajos dziļajos miera stāvokļos. Tikai pēc tam, kad pārskatāt šos stāvokļus, jūs varat atskatīties un teikt: „Ak, tā bija jhāna.”
Ja sastopaties ar kādām grūtībām savā meditācijā, apstājieties un pajautājiet sev: „Kurš no šķēršļiem ir šis?” Atrodiet, kas tam par ir iemeslu. Kad zināt iemeslu, tad varat atcerēties risinājumu un pielietot to. Ja tās ir jutekliskas vēlmes, vienkārši virziet savu uzmanību prom no piecām maņām soli pa solim, pievēršot to elpai vai prātam. Ja tā ir nelabvēlība, pielietojiet mīlošo labvēlību. Slinkuma un miegainības gadījumā atcerieties „likt uzsvaru uz apzināšanos.” Ja tas ir nemiers un nožēla, atcerieties „apmierinātība, apmierinātība, apmierinātība” vai izmantojiet piedošanu. Un, ja tās ir šaubas, uzticieties un esiet Mācības iedvesmoti. Meditējot, ikreiz metodiski pielietojiet risinājumus. Šādi, šķēršļi, ko pieredzat, neaizkavēs jūs ilgi. Tās ir lietas, ko varat atpazīt, pārvarēt un doties tālāk.
Iepriekš ir apskatīti pieci šķēršļi pa vienam, tagad vēlos norādīt, ka tiem visiem ir viens avots. Tie rodas no vadības kropļojuma jūsos, kas atsakās atlaist lietas.
Meditētāji nespēj pārvarēt šķēršļus, jo tie meklē tos nepareizā vietā. Lai veiktos meditācijā ir kritiski svarīgi saprast, ka šķēršļi darbojās telpā starp zinātāju un izziņas objektu. Šķēršļu avots ir darītājs, kā rezultātā nav progresa, to darbības vieta ir telpā starp prātu un meditācijas objektu. Būtībā, pieci šķēršļi ir attiecību problēma.
Pieredzējuši meditētāji vērojot elpu tāpat pievērš uzmanību tam, kā tie vēro savu elpu. Ja jūs redzat, ka telpā starp jums un jūsu elpu ir kas, ko sagaidāt, tad jūs vērojat elpu kopā ar vēlmi, kas ir pirmā šķēršļa daļa. Ja šajā telpā esat pamanījis agresivitāti, tad jūs vērojat elpu kopā ar otro šķērsli, nelabvēlību. Vai arī, ja jūs atpazīstat bailes šajā telpā, iespējams, bažas par to, ka esat zaudējuši uzmanību pret elpu, tad jūs meditējat kopā ar šķēršļu kombināciju. Kādu laiku jums var šķist, ka ir veicies, paturot elpu prātā vairākas minūtes, tomēr jūs būsiet apstādināts no došanās dziļāk. Jūs esat vērojuši nepareizo lietu. Jūsu galvenais uzdevums meditācijā ir atpazīt šos šķēršļus un izsist tos ārā. Šādi jūs tiekat katrā nākamā meditācijas posmā un nevis izmantojot gribasspēku, mēģinot nozagt katra posma balvu.
Katrā no šīs meditācijas posmiem jūs dosieties pareizā virzienā, ja ievietosiet mieru un labvēlību telpā starp jums un jebko, kam veltāt uzmanību. Kad parādās seksuāla fantāzija, ievietojiet mieru telpā un sapnim drīz izbeigsies degviela. Salīgstiet mieru un nevis karu ar trulumu. Ievietojiet labvēlību starp vērotāju un jūsu sāpošo ķermeni. Un piekrītiet pārtraukumam kaujā starp jums un jūsu klīstošo prātu. Beidziet kontrolēt, sāciet atlaist.
Kā māja, kas izbūvēta no tūkstošiem ķieģeļu mūrētiem secīgi viens aiz otra, tāpat arī miera māja (piem. jhāna) tiek uzbūvēta no tūkstošiem miera mirkļu, kas radušies viens aiz otra. Kad mirkli pēc mirkļa jūs ievietojiet mieru vai maigumu vai labvēlību telpā pa vidu, tad seksuālās fantāzijas vairs nav vajadzīgas, sāpes pazūd, trulums pārvēršas gaišumā, nemieram izbeidzas degviela un jhāna vienkārši notiek.
Rezumējot, ievērojiet ka pieci šķēršļi parādās telpā starp vērotāju un vērojamo. Tādēļ, ievietojiet mieru un mīlošu labvēlību šajā telpā. Esiet nevis vienkārši apzināti, bet gan attīstiet to, ko es saucu par beznosacījuma apzinātību, uzmanību, kas nekad nekontrolē un pat nejaucās, lai ko tā zina. Tad visi šķēršļi tiks mazināti un drīz izzudīs.
Līdzība par čūsku
Daudzi meditētāji sūdzas par pamata šķērsli, problēmu meditācijā, kas bloķē tos atkal un atkal. Atkārtojošos šķēršļus var pārvarēt izmantojot metodi, kas atvasināta no līdzības par čūsku.
Pirmajos gados būdams meža mūks Taizemē, man bija bieži jāatgriežas uz būdiņu vēlu naktī, nebija nekādu sandaļu, bija jāizmanto gaisma, kas nāca no zvaigznēm, jo nebija bateriju manam lukturim. Kaut pa džungļu takām klejoja arī daudzas čūskas, mani ne reizi nesakoda. Es zināju, ka tās bija lielā skaitā un ļoti bīstamas, tādēļ gāju ļoti uzmanīgi un lūkojos pēc tām. Ja redzēju aizdomīgu tumšu strīpu ceļā, kaut arī tas varēja būt sprungulis, es lēcu tam pāri vai arī izvēlējos citu ceļu. Tādējādi, es veiksmīgi izvairījos no briesmām.
Tādā pašā veidā, meditācijas ceļā jūs sagaida daudzi bīstami šķēršļi, lai notvertu un aizkavētu attīstību. Ja vien tikai atcerēsieties, ka tie ložņā un tie ir bīstami, tad jūs lūkosiet pēc tiem un nekad netiksiet notverti.
Jūsu pamata šķērslis ir kā visizplatītākā čūsku suga, tāda, kas jūs jau bija sagrābusi daudzas reizes. Tādēļ katras sēdēšanas sākumā atgādiniet sev par šo pamata šķērsli. Brīdiniet sevi par tā briesmām. Tad jūs lūkosiet pēc tā telpā starp zinātāju un izzināmo visā meditācijas laikā. Izmantojot šo metodi, jūs reti kad tiksiet notverti.
Nālāgiri stratēģija
Daži meditētāji apgalvo, ka piedzīvo visus piecus šķēršļus ar lielu spēku! Tādā brīdi tie domā, ka jūk prātā. Lai palīdzētu meditētājiem tikt galā ar viņu akūto un intensīvo visu šķēršļu invāziju, es mācu Nālāgiri stratēģiju, kas balstās uz slavenu atgadījumu no Budas dzīves.
Ienaidnieki mēģināja nogalināt Budu palaižot pa šauru ieliņu sazāļotu ziloni vārdā Nālāgiri laikā, kad Buda gāja pēc ēdiena ziedojuma. Tie, kas redzēja traku ziloni tuvojamies, kliedza brīdinot Budu un viņam sekojošus mūkus ātri paiet nost no ceļa. Visi mūki aizbēga, izņemot Budu un viņa uzticamo pavadoni God. Ānandu. Ānanda varonīgi nostājās priekšā, gatavs aizsargāt mīļoto skolotāju, ziedojot savu dzīvību. Buda maigi pastūma God. Ānandu malā un stājās pretī satrakojušam zilonim viens pats. Budam noteikti bija psihiskās spējas, es domāju, viņš varētu sagrābt milzīgo ziloni aiz snuķa, apgriezt to trīs reizes virs galvas un aizmest pāri Gangas upei simtiem jūdžu tālu. Bet tāds nebija budas ceļš. Tā vietā viņš izmantoja mīlošu labvēlību/atlaišanu. Iespējams, Buda domāja ko līdzīgu šim: „Mīļais Nālāgiri, manas sirds durvis ir atvērtas Tev, lai arī ko tu ar mani izdarītu. Tu vari iesist man ar snuķi vai nospiest ar savām kājām, man nebūs pret Tevi nelabvēlības. Es mīlēšu Tevi beznosacīti.” Buda maigi novietoja mieru telpā starp sevi un bīstamo ziloni. Tas bija neatvairāmais īstas mīlošas labvēlības un atlaišanas spēks, dažās sekundēs ziloņa niknums izzuda un Nālāgiri padevīgi sveicināja Līdzjūtīgo, maigi noglāstot ar snuķi „Šeit ir Nālāgiri, šeit...”
Ir brīži, kad dažu meditētāju praksē viņu prāts paliek traks kā sazāļots zilonis, kas salauž visu savā ceļā. Šādos gadījumos lūdzu atcerieties Nālāgiri stratēģiju. Neizmantojiet spēku, lai savaldītu jūsu prāta nikno ziloni. Tā vietā izmantojiet mīlošo labvēlību/atlaišanu: „Mans mīļais trakais prāts, manas sirds durvis ir pilnībā atvērtas Tev, nav svarīgi, ko Tu izdarīsi ar mani. Tu vari iznīcināt vai saspiest mani, tomēr man nebūs nelabvēlības pret Tevi. Es mīlu Tevi, mans prāts, lai arī ko Tu darītu.” Tā vietā lai cīnītos, salīgstiet mieru ar savu trako prātu. Tas ir īstas mīlošas labvēlības/atlaišanas spēks, kas pārsteidzoši īsā laikā atbrīvos prātu no tā niknuma, līdz tas pazemīgi stāvēs jūsu priekšā un ar liegu apzinātību maigi noglāstīs „Šeit prāts, šeit...”
Bieži parādās jautājums, uz cik ilgu laiku šķēršļi ir prom. Kad tie ir pārvarēti, vai tas ir uz visiem laikiem vai arī tikai uz meditācijas laiku?
Sākumā jūs tos pārvarat īslaicīgi. Kad izejat no dziļas meditācijas, pamanīsiet, ka šķēršļi ir prom uz ilgu laiku. Prāts ir ļoti ass un ļoti kluss. Jūs varat noturēt uzmanību vienai lietai ilgu laiku un jums vairs vispār nav nelabvēlības. Jūs nespējat dusmoties uz kādu, pat ja viņš jūs sistu pa galvu. Jūs neesat ieinteresēts tādās jutekliskās baudās kā sekss. Tas ir labas meditācijas rezultāts. Tomēr pagaidām, atkarībā no meditācijas dziļuma un ilguma, šķēršļi atgriežas. Tā it kā tie ir boksa ringā un tikuši nokautā. Tie ir „zaudējuši samaņu” uz kādu laiku. Parasti tie atgriežas un atsāk savus trikus. Bet tad vismaz jūs zināt, kā tas ir, kad šie šķēršļi ir pārvarēti. Jo vairāk atgriežaties šajos dziļajos stāvokļos, jo biežāk šķēršļi ir nokautā, jo vārgāki un vājāki tie kļūst. Tas ir apskaidrības atklāsmes darbs, lai novājinātos šķēršļus pārvarētu reiz pār visām reizēm. Tāds ir Budisma senais ceļš. Jūs aizsūtat nokautā piecus šķēršļus, lai gudrībai rastos izdevība. Gudrība tad var redzēt caur šiem novājinātiem šķēršļiem un likvidēt tos. Kad šķēršļi ir pilnībā atmesti, jūs esat apskaidrots. Un, kad esat apskaidrots, vairs nav grūtību ieiet jhāna, jo kavēkļu nav. Tas, kas bijis starp jums un jhāna, ir pilnībā izskausts.