Par mumsPasākumu kalendārsPar BudismuPar meditācijuPraktiski padomiMeditācijas pamata metodeMeditācijas šķēršļiAtbalstiet mūsResursi
Par mumsPasākumu kalendārsPar BudismuPar meditācijuPraktiski padomiMeditācijas pamata metodeMeditācijas šķēršļiAtbalstiet mūsResursi
Ajahn Brahmavamso
Grāmata tulkota, par avotu izmantojot Ajahn Brahmavamso „The Basic Method of Meditation”.
(Edited from a talk given by Ajahn Brahmavamso during a 9 day retreat in North Perth, Western Australia in December 1997.)
Internetā pieejams: http://dhammatalks.net/Books/Ajahn_Brahm_Basic_Method_of_Meditation.htm.
Pateicības jūtas augsti godājamam Ajahn Brahmavamso par Mācību un atļauju tulkojumam, ko izdevās saņemt, pateicoties sadarbībai ar "Buddhist Society of Western Australia".
Kļūdu, neprecizitāšu u.c. gadījumā, lūdzu rakstiet Kasparam uz kasparskrauklisatgmail.com. Tulkojumā ir sastopami vairāki neiztulkoti specifiski termini, kuru nozīmi var apskatīt specializētās vārdnīcās, tādās kā: http://dhammatalks.net/Buddhist.Dictionary/dic_idx.htm.
Grāmata ir par brīvu, to var kopēt un izplatīt nesaskaņojot, tikai bezmaksas.
Noturīga uzmanība pašreizējam mirklim
Pašreizējā mirkļa klusa apzināšanās
Elpas klusa apzināšanās pašreizējā mirklī
Pilna, noturīga elpas apzināšanās
Pilna, noturīga brīnišķās elpas apzināšanās
‘Meditācijas mērķis ir brīnišķais klusums, prāta miers un skaidrība’
Meditācija ir veids, kā iemācīties atlaist. Meditācijas laikā tiek atlaista ārējā komplicētā pasaule ar mērķi sasniegt mierpilno pasauli iekšpusē. Visos dažādu tradīciju misticisma veidos tā ir pazīstama kā ceļš uz tīru un spēcīgu prātu (jeb apziņu). Šī tīrā prāta pieredze, kas atbrīvots no pasaules, ir ļoti apbrīnojama un svētlaimes pilna.
Visbiežāk meditācija ir grūts darbs sākumā, ko pacieš, zinot, ka tas noved brīnišķos un jēgpilnos stāvokļos. Tie ir ieguldāmā darba vērti! Tāds ir dabas likums – bez piepūles nevar būt attīstības. Laicīgais cilvēks vai mūks, bez piepūles neko nevar sasniegt meditācijā vai ikvienā citā lietā.
Ar piepūli vienu pašu nepietiek. Tai ir jābūt prasmīgai. Tas nozīmē, ka enerģiju virzāt pareizā vietā un turpināt to, līdz uzdevums ir izpildīts. Prasmīga piepūle nevis kavē un traucē jūs, bet gan rada brīnišķu mieru dziļā meditācijā.
Lai zinātu, kur jūsu piepūle ir jāvirza, ir jābūt skaidrai izpratnei par meditācijas mērķi. Šīs meditācijas mērķis ir brīnišķais klusums, miers un prāta skaidrība. Ja izprotat šo mērķi, tad vieta, kurp vērst piepūli un metodes, lai to sasniegtu, kļūst skaidra.
Piepūle virzīta uz atlaišanu, prāts tiek virzīts uz atsacīšanos. Viens no daudziem vienkāršiem, tomēr dziļiem Kunga Budas apgalvojumiem ir, ka meditētājs, kura prāts ir vērsts uz atsacīšanos, viegli sasniedz Samādhi. Tāds meditētājs sasniedz iekšējas svētlaimes stāvokli gandrīz automātiski. Tas, ko Kungs Buda ir teicis, ka dziļas meditācijas un meditatīvo stāvokļu sasniegšanas galvenais iemesls ir atlaišana un atsacīšanās.
Meditācijā mums nevajadzētu attīstīt prātu, kas uzkrāj un turas pie lietām, tā vietā ir jāattīsta prāts, kas atlaiž lietas, kas nomet smagumu. Ārpus meditācijas mums ir daudzu pienākumu nasta, tā ir kā vairākas smagas ceļasomas, taču meditācijas laikā šī bagāža nav nepieciešama. Tādēļ meditācijā lūkojiet, cik daudz no bagāžas varat izkrāmēt. Lūkojieties uz to kā uz nastu, lielu smagumu, kas spiež uz jums. Tad jums radīsies pareiza attieksme, lai atlaistu šīs lietas, lai atstātu tās neatskatoties. Šī piepūle, šī attieksme, šī prāta darbība, kas sliecās atdot, ir tā, kas ievirzīs dziļā meditācijā. Jau meditācijas sākotnējos posmos lūkojiet, vai ģenerējat atteikšanās enerģiju, vēlēšanos atsacīties no lietām, tad pamazām šī atlaišana parādīsies. Kad atmetat lietas jūsu prātā, sajutīsieties daudz vieglāk, neapgrūtināti un brīvi. Meditācijas ceļā šī atsacīšanās no lietām notiek pa posmiem, soli pa solim.
Jūs varat ātri iziet meditācijas sākotnējās fāzes, taču esiet ļoti uzmanīgi, kad to darāt. Reizēm, kad pirmos soļus noejat pārāk ātri, pamanīsiet, ka sagatavošanās posms vēl nav galā. Tas ir līdzīgi daudzstāvu namam, kas uzbūvēts uz ļoti vājiem un neizžuvušiem pamatiem. Celtnes būve norit ļoti ātri, tā tikpat ātri arī sabrūk. Tādējādi, jābūt saprātīgiem, lai tērētu daudz laika pamatiem, tāpat arī ‘pirmajiem stāviem’, labi padarot sagatavošanas darbu. Kad jūs pārejat pie augšējiem stāviem, svētlaimes stāvokļiem meditācijā, tie arī būs stabili un stingri.
Veids, kā apmācu meditācijai, sākas ar ļoti vienkāršu posmu, kurā atsakās no pagātnes un nākotnes nastas. Reizēm var likties, ka tas ir viegli izdarāms, pārāk vienkāršs posms. Tomēr, ja jūs to darāt ar pašatdevi, nesteidzoties tālāk pretim nākamajiem meditācijas posmiem, līdz brīdim, kad būsiet sasnieguši noturīgu uzmanību pašreizējam mirklim, tad jūs atklāsiet, ka esat izveidojuši ļoti stipru pamatu augstākiem posmiem.
Atsacīšanās no pagātnes nozīmē atsacīties ne tikai no domām par jūsu darbu, ģimeni, saistībām, atbildību, atmiņām, labo un ne tik labo bērnībā.. Jūs atsākaties no visas iepriekšējās pieredzes caur neieinteresētību. Meditācijas laikā jūs kļūstat par kādu, kuram nav pagātnes. Jūs pat nedomājat, no kurienes esat, kur piedzimāt, kas ir jūsu vecāki vai kāda ir bijusi jūsu audzināšana. Meditācijas laikā ir jāatsakās no visas šīs pagātnes. Tādējādi ikviens retrītā ir vienlīdzīgs, vienkārši meditētājs. Pavisam nav svarīgi, cik gadus meditējat, vai esat pieredzējis meditētājs vai arī iesācējs. Ja atmetam visu šo pagātni, visi topam vienlīdzīgi un brīvi. Atbrīvojam sevi no šīm rūpēm, sajūtām un domām, kas ierobežo mūs un apstādina miera iestāšanos, tās atlaižot. Ikvienai jūsu ‘pagātnes’ daļai ir jāaiziet, pat tam, kas ir noticis šī retrīta laikā, pat atmiņām par to, ko darījāt pirms mirkļa! Tādā gadījumā jums nebūs jāuztraucas par pagātni tagadnē. Lai arī kas būtu noticies, vairs tajā neesat ieinteresēti un varat atlaist. Jūs neatļaujat pagātnei atbalsoties jūsu prātā.
Es aprakstu prāta apmācību līdzīgi kā polsterētu virsmu. Kad jebkāda pieredze, sajūta uzsit ‘virsmai’, tā neatsitas atpakaļ. Tajā vienkārši iegrimst, bet virsma paliek uz vietas. Tādējādi mēs neļaujam pagātnei atbalsoties apziņā, protams, ne vakardienas notikumiem, ne arī no jebkura cita laika, tādēļ ka mēs attīstām prātu, kas virzīts uz atlaist, atdot un atslogot.
Daži uzskata ka, ja tie izmanto pagātni apcerei, var mācīties no tās un arī risināt pagātnes problēmas. Tomēr ir jāsaprot, ka atskatoties pagātnē, jūs allaž to redzat greizā spogulī. Viss, kas jums liekas, ka tā bija, patiesībā bija noticies pavisam savādāk. Tas ir iemesls, kādēļ cilvēki strīdas par to, kas atgadījies pat burtiski pirms mirkļa. Tas ir labi zināms policijai, kas izmeklē ceļu satiksmes negadījumus, ka, pat ja avārija notikusi tikai pirms pusstundas, divi, absolūti godīgi liecinieki sniegs dažādas liecības par notikušo. Mūsu atmiņa nav uzticama. Ja jūs ņemtu vērā, cik neuzticama ir mūsu atmiņa, tad jūs nepiešķirtu lielu nozīmi domām par pagātni. Tad jūs varat to atlaist. Tad varat aprakt to, līdzīgi kā mirušo. Ievietojiet zārkā, apglabājiet vai kremējiet, un lieta darīta. Nekavējieties pagātnē. Beidziet turēt mirušo mirkļu zārkus savā galvā! Ja tomēr tā darāt, tad vien apgrūtināt sevi ar smagu slogu, kas patiesībā jums nepieder. Ļaujiet pagātnei aiziet un jums radīsies iespēja būt brīviem pašreizējā mirklī.
Līdzīgi ar nākotni, paredzēto, bailēm, plāniem, cerībām – arī šo visu ir jāatlaiž. Par nākotni Kungs Buda bija izteicies šādi ‘lai arī ko tu domā, ka tā būs, tas allaž būs kaut kas savādāks’! Viedie redz nākotni kā nenoteiktu, nezināmu un tādēļ neparedzamu. Bieži ir pilnīgi muļķīgi paredzēt nākotni, meditācijas laikā tā allaž ir tikai laika izšķiešana.
Kad strādājat ar prātu, atklājat, ka tas ir tik savāds. Tas var veikt dažas lieliskas un neparastas lietas. Meditētājiem grūtā periodā, kad prāts nepaliek pārāk mierīgs, reizēm gadās sēdēt domājot ‘Šeit nu esam, vēl viena vilšanās stunda’, tad notiek kaut kas dīvains un viņi ieslīgst mierpilnā meditācijā.
Šo stāstu es nesen dzirdēju no kāda cilvēka par viņa pirmo desmit dienu retrītu. Pēc retrīta pirmās dienas ķermenis tik ļoti sāpēja, ka viņš lūdza atļauju doties mājās. Skolotājs teica ‘Vēl vienu dienu paliec, sāpes pāries, es apsolu’. Tā viņš palika vēl vienu dienu, sāpes vēl pieauga un atkal bija vēlēšanās doties mājās. Skolotājs atkārtoja ‘Vēl viena diena, sāpes aizies’. Viņš palika trešo dienu, un sāpes vēl pieņēmās spēkā. Visas deviņas dienas viņš vakarā gāja pie skolotāja un lielās sāpēs lūdzās doties mājās, skolotājs vien teica ‘Tikai vēl vienu dienu, sāpes pazudīs’. Tas pilnībā pārsniedza viņa cerības, kad pēdējā dienā, sēžoties meditēt, viņš pamanīja, ka sāpes ir aizgājušas! Tās vairs neatgriezās. Viņš var sēdēt garus periodus bez jebkādām sāpēm! Viņš bija pārsteigts, cik brīnumains ir prāts, un kā tas var radīt tik neparastus rezultātus. Tātad, jūs nezināt nākotni. Tā var būt tik savāda, pat dīvaina, pilnīgi savādāka nekā jūs sagaidāt. Šāda pieredze var dot jums gudrību un drosmi atteikties kā no domām par nākotni, tā arī no cerībām.
Kad jūs meditējat un domājat ‘Cik vēl minūšu atlicis? Cik ilgi es vēl spēšu visu šo izturēt?’, tad jūs vienkārši esat atkal aizklejojuši nākotnē. Sāpes var pazust vienā mirklī. Nākamajā mirklī varat tapt brīvs. Vienkārši nav iespējams paredzēt, kas notiks.
Retrītā kādā brīdī pēc daudzām meditācijas sesijām jūs reizēm varat sākt domāt, ka neviena no tām nav bijusi laba. Nākamajā meditācijā viss notiek tik mierīgi un viegli. Jūs domājat ‘O! Tagad es varu meditēt!’, taču nākamā meditācija atkal ir šausmīga. Kas šeit notiek?
Pirmais meditācijas skolotājs man ko teica, kas izklausījās mazliet savādi. Viņš teica, ka nav tādas lietas kā slikta meditācija! Viņam bija taisnība. Visas meditācijas, ko jūs saucat par sliktām, kas izraisa vilšanos un neattaisnotas cerības, visas šīs meditācijas ir smags darbs jūsu ‘algai’...
Tas ir kā cilvēks, kurš strādātu visu pirmdienu un dienas beigās nesaņemtu naudu par to. ‘Kādēļ es to daru?’, viņš domā. Viņš nostrādā visu otrdienu un joprojām nav nekā par padarīto. Vēl viena slikta diena. Nostrādā trešdienu un ceturtdienu, joprojām nekā par smago darbu. Tās ir četras sliktas dienas pēc kārtas. Tad pienāk piektdiena, viņš veic tieši to pašu darbu un dienas beigās boss viņam izmaksā algu. ‘O! Kādēļ gan katra diena nevarētu būt algas diena?!’
Kādēļ katra meditācija nevarētu būt ‘algas diena’? Vai tagad saprotat līdzību? Grūtajās meditācijās jūs palielināt savu kredītu, kur veidojat iemeslus veiksmei. Kamēr meditācijās smagi strādājat miera stāvoklim, jūs mācāties izturību, gūstat impulsu mieram. Kad tur ir pietiekami augsts kredīts, prāts ieslīgst labā meditācijā un ir tāda kā ‘algas dienas’ sajūta. Sliktajās meditācijās jums jāizdara lielākā daļa darba. Nesenajā retrītā, ko vadīju Sidnejā vakara runas laikā kāda dāma man stāstīja, ka visas dienas bijusi dusmīga uz mani, taču dēļ diviem atšķirīgiem iemesliem. Pirmajās meditācijās viņai gāja grūti un viņa bija dusmīga par to, ka es nezvanīju meditācijas zvaniņu pietiekami agri. Vēlākās meditācijās viņa ieslīga brīnišķā mierpilnā stāvoklī un bija dusmīga, ka zvanīju par agru. Meditācijas sesijas bija vienāda garuma, precīzi viena stunda. Skolotājam var neveikties, pat vienkārši zvanot zvanu!
Tas notiek, kad sākat paredzēt nākotni, domājot ‘Cik vēl minūtes atlicis līdz zvanam?’. Tā ir tāda kā sevis spīdzināšana, kad paceļat lielu smagumu, kam nav sakara ar jums. Esiet ļoti uzmanīgi, kad ceļat somu ar ‘Cik minūtes vēl atlicis?’ vai ‘Kas man jādara tālāk?’. Ja jūs par to domājat, tad neesat pievērsuši uzmanību tam, kas notiek pašreiz. Jūs nemeditējat. Esat zaudējuši pamatu un meklējat nepatikšanas. Šajā meditācijas posmā pievērsiet uzmanību pašreizējam mirklim, vietā, kur jūs pat nezināt, kas šodien ir par dienu, vai arī vai tagad ir rīts? pēcpusdiena? – nezinu! Viss, ko jūs zināt ir mirklis – tieši tagad! Tādā veidā jūs pārejat uz šo brīnišķo klostera laika skalu, kur jūs vienkārši meditējat tagad, neuzmanot, cik minūtes ir pagājušas un cik vēl atliek, pat neatceroties, kas šodien ir par dienu.
Vienreiz, kad biju jauns mūks Taizemē, man bija aizmirsies, kurš gads. Ir brīnišķīgi dzīvot tādā mūžīgā sfērā, kas ir daudz brīvāka nekā laika vadītā pasaule, kādā parasti dzīvojam. Mūžības sfērā jūs piedzīvojat šo brīdi, tā kā viedās būtnes ir piedzīvojušas šo mirkli pirms tūkstošiem gadu. Tas bija allaž šāds, ne savādāks. Jums ir jāienāk realitātē, kas ir ‘tagad’.
Šī mirkļa realitāte ir krāšņa un apbrīnojama. Kad esat atsacījušies no visas pagātnes un nākotnes, ir tā it kā esat atkal piedzimis. Jūs esat šeit, esat apzināts. Tas ir pirmais meditācijas posms, vienkārši šī mirkļa apzinātība. Sasniedzot to, esat paveikuši ļoti daudz. Jums ir jātiek vaļā no nastas, kas nelaiž dziļā meditācijā. Tātad, veiciet piepūli, lai sasniegtu šo, pirmo meditācijas posmu, padariet to stingru, stabilu un labi nostiprinātu. Tālāk mums būs jāattīra pašreizējā mirkļa apzināšanās līdz meditācijas otrajam posmam – pašreizējā mirkļa klusa apzināšanās.
‘Klusums rada daudz vairāk gudrības un skaidrības nekā to spēj domāšana‘
Pirmajā daļā es izklāstīju meditācijas mērķi, kas ir brīnišķs klusums, miers un skaidrs prāts, kas gatavs dziļām atklāsmēm. Tālāk norādīju, ka pamata tēma, kas caurvij meditāciju, ir materiālā un prāta sloga atlaišana. Pirmās daļas beigās es aprakstīju metodes, ko saucu par pirmo meditācijas posmu, un šis posms ir sasniegts tad, kad meditētājs netraucēti ir klātesošs pašreizējā mirklī lielu laika periodu. Esmu izteicis viedokli, ka ‘Šī mirkļa realitāte ir krāšņa un apbrīnojama.. Sasniedzot to, esat paveikuši ļoti daudz. Jums ir jātiek vaļā no nastas, kas nelaiž dziļā meditācijā’. Tad, kad esat sasniedzis tik daudz, ir jāiet tālāk, pretī daudz brīnišķīgākam un patiesākam prāta klusumam.
Šeit būtu ļoti noderīgi noskaidrot atšķirību starp klusu uzmanību pašreizējam brīdim un domāšanu par to. Līdzīgi, kā skatoties televīzijā tenisa sacensības, tās ir informatīvas. Kad jūs skatāties kādu tenisa spēli, varat novērot, ka patiesībā vienlaicīgi ir vērojamas divas spēles – viena, ko redzat uz ekrāna un otra, ko dzirdat no komentētāja. Patiešām, ja austrālietis spēlē ar jaunzēlandieti, tad komentāri no Austrālijas vai Jaunzēlandes komentētāja stipri atšķirsies no tā, kas patiesi uz laukuma notiek. Komentāri bieži ir neobjektīvi. Šajā līdzībā ekrāna vērošana bez komentāriem ir klusa apzinātība meditācijā, bet uzmanības pievēršana uz komentāriem ir domāšana par to. Jums vajadzētu saprast, ka esat daudz tuvāk patiesībai, ja vērojat bez komentāriem, kad piedzīvojat vien klusu pašreizējā mirkļa apzināšanos.
Dažreiz tā ir ar iekšējiem komentāriem, mēs domājam, ka zinām pasauli. Patiesībā iekšējais komentētājs vispār nepazīst pasauli! Tā ir iekšējā runa, kas pin maldus, tie ir ciešanu iemesls. Tā ir iekšējā runa, kas mums liek dusmoties uz tiem, kurus mēs padarām par mūsu ienaidniekiem, kas rada bīstamo pieķeršanos tiem, kuri ir tuvi. Iekšējā runa izraisa visas dzīves problēmas. Tā veido baiļu un vainas sajūtu. Tā rada nemieru un depresiju. Tā rada šīs ilūzijas līdzīgi kā prasmīgs TV komentētājs manipulē ar skatītājiem izraisot dusmas vai asaras. Tāpēc, ja meklējat patiesību, godājiet kluso apzinātību, tā ir daudz svarīgāka meditējot, nekā jebkuras domas, kas ienāk.
Augstā vērtība, ko piešķirat paša domām ir galvenais šķērslis klusai apzinātībai. Rūpīgi noņemot šo svarīgumu no sava domāšanas procesa un par svarīgu pieņemat klusu apzinātību, rodas atklāsme, kas padara iespējamu otro šīs meditācijas posmu – klusu apzinātību.
Viens no lieliskiem veidiem, kā pārvarēt iekšējos komentārus ir attīstīt tik smalku pašreizējā brīža apzināšanos, vērojot ikvienu mirkli tik tuvu, ka nav laika komentāriem par to, kas nupat atgadījies, tādiem kā ‘Tas bija labi?’, ‘Tas bija rupji?’, ‘Kas tas bija tāds?’ Visi šie komentāri ir par jau pagājušo pieredzi. Kad jūs atzīmējat, dodat komentāru par pieredzi, kas nupat atgadījusies, tajā laikā jūs neveltāt uzmanību tagad pienākošai pieredzei. Jums ir darīšanas ar jau atnākušiem viesiem, jūs neievērojat viesus, kas ienāk tagad!
Varat iedomāties, ka prāts ir namatēvs viesībās, kurš sagaida viesus, kad tie ienāk pa durvīm. Kad viesis ienāk, ja jūs to sagaidāt un sākat sarunāties par šo un to, tajā brīdī jūs netiekat galā ar savu pienākumu - pievērst uzmanību nākamajam viesim, kurš ienāk pa durvīm. Tā kā viesis nāk pa durvīm ikvienā mirklī, viss, ko varat izdarīt, ir sveicināt to un nekavējoties sveicināt nākamo. Nevar atļauties ieslīgt pat īsā sarunā ne ar vienu viesi, jo tas nozīmē, ka jūs varētu palaist garām to, kurš ienāk nākamā mirklī. Meditācijā pieredze ienāk prātā caur maņu durvīm, secīgi viena aiz otras. Ja sveicināt atnākušo pieredzi ar klātesošu prātu un tad ielaižaties sarunā ar šo viesi, jūs palaižat garām pieredzi, kas nāk aiz tās.
Kad esat pilnīgi klātesošs mirklī ar ikvienu pieredzi, ar ikvienu viesi, kas ienāk jūsu prātā, tad jums vienkārši nav brīvas telpas iekšējai runai. Jūs nevarat parunāties ar sevi, tādēļ ka prāts pilnībā aizņemts ar visa ienākošā sagaidīšanu. Tā ir attīrīta pašreizējā mirkļa apzināšanās, kad tā pārtop par klusu tagadnes apzināšanos ikvienā mirklī.
Jums ir jāatklāj ka, attīstot šādu iekšējā klusuma līmeni, tas ir kā nomest citu lielu nastu. Tā it kā jūs turējāt lielu smagumu, šī mugursoma uz pleciem nepārtraukti jau 40-50 gadus, un šajā laikā esat to stiepuši daudzas jo daudzas jūdzes. Tagad jums ir pietiekami daudz drosmes un gudrības lai šo mugursomu noceltu no pleciem un noliktu uz grīdas uz kādu laiku. Varat sajusties tik ļoti atvieglots, tik gaišs, tik brīvs, tādēļ ka šajā mirklī neesat apgrūtināts ar iekšējā runātāja mugursomu.
Otra noderīga metode ir attīstīt apzinātību attiecībā pret telpu starp divām domām, starp diviem iekšējā runātāja periodiem. Lūdzu pievērsiet ļoti asu uzmanību brīdim, kad viena doma beidzās, pirms vēl otra doma sākas – šeit! Tā ir klusā apzināšanās! Sākumā tā būs pavisam īslaicīga, bet, kad jūs pamanīsiet, ka esat pieraduši pie šī īslaicīgā klusuma, tad varēsiet tajā būt daudz ilgāk. Jūs sākat baudīt klusumu, kad vienreiz tas ir konstatēts, tas kļūst par iemeslu klusuma pieaugšanai. Bet atcerieties, ka klusums ir ļoti kautrīgs. Ja klusums sadzird jūs runājam, tas nekavējoties pazūd!
Ikvienam no mums lieliski noderētu, ja varētu atteikties no iekšējās runas un ievērot klusuma apzināšanos pašreizējā mirklī pietiekami ilgi, lai saprastu, cik patīkami tas ir. Klusums rada daudz vairāk gudrības un skaidrības nekā to spēj domāšana. Kad aptverat, cik daudz interesantāks un vērtīgāks ir klusums, tas kļūst pievilcīgāks un svarīgāks jums. Iekšējais Klusums ir tas, uz ko sāk virzīties prāts. Tas meklē klusumu nepārtraukti, darbojoties tā kā domāšana vienīgi tad, kad tas ir nepieciešams, ar kādu mērķi. Šajā posmā, kad jūs atklājat ka lielākā daļa no domām ir bez jebkāda mērķa, ka tās nekur nevirzās, tikai vairojot galvassāpes, tad jūs viegli un ar prieku pavadāt vairāk laika iekšējā klusumā.
Otrais šīs meditācijas posms tad ir ‘pašreizējā mirkļa klusa apzināšanās’. Jums jāvelta lielāko daļu sava laika, lai tikai realizētu šīs divas stadijas, jo, ja jūs varat šo, tad patiešām esat nogājuši garu ceļu meditācijā. Šajā ‘tieši tagad’ klusajā apzināšanā jūs piedzīvosiet daudz miera, prieka un kā sekas - gudrību.
Ja vēlaties izdarīt soli tālāk, tad tā vietā, lai veltītu kluso uzmanību jebkam, kas tiek uztverts prātā, izvēlaties pašreizējā mirkļa klusu apzināšanos tikai pret VIENU LIETU. Šī VIENA LIETA var būt elpas pieredze, mīlošas labvēlības (mettā) ideja, krāsains prātā vizualizēts aplis (kasina) vai citas, retāk izmantotas apzināšanās vietas. Šeit tiks aprakstīta elpas klusa apzināšanās pašreizējā mirklī, kas ir trešais šīs meditācijas posms.
Izvēloties pievērst uzmanību tikai vienai lietai, tiek atlaists daudzveidīgais un notiek pāreja uz pretēju stāvokli - veselumu. Kad prātā sāk iestāties veselums, noturīga uzmanība tikai vienai lietai, ievērojami pieaug miera, laimes un spēka pieredze. Jūs atklājat šeit, ka daudzveidīgā apziņa, uzmanība sešām dažādām sajūtām ir līdzīga sešiem vienlaikus zvanošiem tālruņiem uz galda ir slogs. Atlaist daudzveidību var atstājot tikai vienu tālruni, privāta līnija uz galda ir tāds atvieglojums, ka tas rada svētlaimi. Izpratne, ka daudzveidība ir nasta, ir izšķiroša, lai varētu palikt ar elpu.
Ja esat rūpīgi attīstījuši pašreizējā mirkļa klusu apzināšanos ilgiem laika periodiem, jums būs gana viegli pievērst šo apzināšanos elpai un sekot tai no brīža uz brīdi bez pārtraukuma. Tas ir tādēļ, ka divi galvenie šķēršļi elpas meditācijai jau ir novājināti. Pirmais šķērslis ir prāta tendence aizklīst pagātnē vai nākotnē, otrs šķērslis ir iekšējā runa. Tādēļ es apmācu diviem sagatavošanas posmiem – noturīgai uzmanībai pašreizējam mirklim un pašreizējā mirkļa klusai apzināšanai, kā lielisku sagatavošanos dziļākai elpas meditācijai.
Tā bieži notiek, ka meditētāji uzsāk elpas meditāciju, kad viņu prāts joprojām lēkā starp pagātni un nākotni, kad uzmanība ir apslāpēta ar iekšējiem komentāriem. Bez sagatavošanās viņi izjūt elpas meditāciju kā sarežģītu, pat neiespējamu, kam seko izmisums un padošanās. Viņi padodas tādēļ, ka nav uzsākuši no pareizās vietas. Pirms fokusēt uzmanību uz elpu, nav vēl izdarīts sagatavošanas darbs realizējot pirmos divus posmus. Taču, ja jūsu prāts ir labi sagatavots šajos divos posmos, tad pamanīsiet, ka tad, kad pievēršaties elpai, varat viegli noturēt uzmanību. Ja jums ir grūtības noturēt uzmanību elpai – tā ir zīme ka esat pārsteigušies pirmajiem diviem posmiem. Atgriezieties pie sagatavošanās uzdevumiem! Rūpīga pacietība ir ātrākais ceļš.
Kad koncentrējat uzmanību elpai, jūs koncentrējaties uz pašreiz notiekošo elpas pieredzi. Jūs pieredzat to ‘kas jums dara zināmu, ko dara elpa’, vai tā ienāk vai aiziet vai arī ir kaut kur pa vidu. Daži skolotāji iesaka elpu vērot nāsīs, citi iesaka vērot vēdera dobumā un vēl daži iesaka pārvietot uzmanību no vienas vietas uz citu. No personīgās pieredzes varu teikt, ka nav nozīmes tam, kur vērojat elpu. Patiesībā nebūtu ieteicams lokalizēt elpu kādā konkrētā vietā. Ja vērojat elpu nāsīs, tad tā pārtop par apzinātību nāsīs un, ja vērojat elpu vēderā, tā kļūst par apzinātību vēderā. Vienkārši uzdodiet sev jautājumu, tūlīt pat, ‘Vai es ieelpoju, vai arī es izelpoju?’ Kā jūs to zināt? Šeit! Šī pieredze saka jums, ko dara elpa, tā būtu koncentrēšanās vieta. Atlaidiet uztraukumus par to, kur šī pieredze atrodama; vienkārši koncentrējieties uz šo pieredzi.
Šajā posmā izplatīta problēma ir tieksme kontrolēt elpu, un tas padara elpošanu neērtu. Lai pārvarētu šo problēmu, iztēlojaties, ka esat tikai pasažieris mašīnā, kurš vēro savu elpu caur logu. Jūs neesat vadītājs, nedz arī ‘aizmugurējā sēdekļa vadītājs’, tādēļ pārtrauciet dot rīkojumus, atlaidiet un izbaudiet braucienu. Ļaujiet elpai elpot, kamēr jūs vienkārši vērojiet to neiejaucoties.
Kad zināt elpu ienākam un izejam, teiksim, simts apļus reizē, nepazaudējot nevienu, tad esat sasnieguši to, ko es saucu par trešo šīs meditācijas posmu ‘noturīga uzmanība elpai’. Šajā posmā ir vēl vairāk miera un prieka salīdzinot ar otro posmu. Lai dotos dziļāk, jūsu mērķis tagad ir pilna, noturīga elpas apzināšanās.
Šis ceturtais posms ‘pilna, noturīga elpas apzināšanās’ rodas, kad uzmanība izvēršas līdz brīdim, kad tiek uztverts ikviens elpas mirklis. Jūs zināt ieelpu no paša pirmā mirkļa, kad ieelpas sajūta rodas. Tad jūs sākat pakāpeniski attīstīt uzmanību visam ieelpas ciklam, nezaudējot ne mirkli no ieelpas. Kad ieelpa beidzas, jūs zināt šo mirkli, jūs redzat to prātā kā pēdējo elpas kustību. Tad jūs piedzīvojat nākamo mirkli kā pauzi starp ieelpu un izelpu, vēlāk - vairākas pauzes, līdz sākas izelpa. Jūs redzat pirmo izelpas mirkli un ikvienu sekojošu sajūtu, kas nāk no izelpas, līdz izelpa pazūd, kad tās funkcija ir pabeigta. Tas viss notiek klusumā un tikai pašreizējā mirklī.
Jūs pieredzat ikvienu daļu no ieelpas un izelpas, nepārtraukti vairākos simtos elpas ciklu vienā reizē. Tādēļ šo posmu sauc ‘PILNA, noturīga uzmanība elpai’. Jūs nevarat sasniegt šo posmu ar spēku, caur sagrābšanu un turēšanu. Šādu klusuma līmeni var sasniegt vienīgi atlaižot visu, kas šeit uz pasaules ir, izņemot šo momentāno elpas pieredzi, kas klusi tagad notiek. ‘Jūs’ nesasniedzat šo posmu, prāts sasniedz šo posmu. Prāts izdara šo darbu pats. Prāts atzīst šo stāvokli kā ļoti mierīgu un patīkamu patvērumu, tikai esam divatā ar elpu. Šī ir vieta, kur ‘darītājs’, lielākā ego daļa, sāk pazust.
Redzēsiet, ka šis meditācijas posms attīstīsies bez piepūles. Ir tikai jāpaiet malā no ceļa, jāatlaiž un jāvēro visu, kas notiek. Prāts pats slieksies automātiski, ja vien tikai ļausiet tam, pretī šim ļoti vienkāršam, mierīgam un skaistam veselumam, atrodoties kopā vien ar vienu lietu, būt tikai kopā ar elpu katrā, ikvienā mirklī. Šis ir prāta veselums, mirkļa veselums, klusuma veselums.
Ceturtais posms ir tas, ko es saucu par ‘tramplīnu’ meditācijā, tādēļ ka no šejienes meditētājam ir iespējams ienirt svētlaimes stāvokļos. Kad jūs vienkārši uzturat šo apziņas veselumu, neiejaucoties, elpa sāk pazust. Elpa parādās lai izgaistu, tad kad prāts koncentrējas elpas pieredzes centrā, kas ir satriecošs miers, brīvība un laime.
Šajā posmā es izmantoju terminu ‘brīnišķā elpa’. Šeit prāts atzīst ka šī mierīgā elpa ir ārkārtīgi brīnišķa. Jūs nepārtraukti apzināties brīnišķo elpu, ikvienu mirkli, bez pārtraukuma šajā pieredzes ķēdītē. Jūs apzināties vien brīnišķo elpu, bez piepūles un ļoti ilgā laika periodā.
Tagad ļaujiet elpai pazust un viss, kas paliek, ir ‘brīnišķums’. Bezmiesas skaistums kļūst par vienīgo prāta objektu. Prāts tagad ir paņēmis prātu kā savu objektu. Jūs vairs neapzināt elpu, ķermeni, domu, skaņu vai ārpasauli. Viss, ko jūs apzināt, ir skaistums, miers, laime vai kas cits, kā to vēlāk jūsu uztvere aprakstīs. Jūs piedzīvojat brīnišķumu, bez jebkā brīnišķa, tas ir nepārtraukts un bez piepūles. Jūs jau sen esat atlaidis runātāju, esat atlaidis aprakstus un novērtējumus. Šeit prāts ir tik kluss, ka jūs nespējat neko pateikt.
Jūs vienkārši piedzīvojat laimes pirmo uzplaukumu prātā. Šī laime tiks attīstīta, pieaugs, kļūs ļoti noturīga un stipra. Tādējādi esat iegājuši stāvokļos, ko sauc par Jhāna. Bet tas ir priekš šī bukleta trešās daļas!
‘Nedariet absolūti neko, vērojot, cik patīkama, brīnišķa un mūžīga elpa var būt’
Pirmajā un otrajā daļā aprakstīti pirmie četri meditācijas posmi (kā tie šeit tiek saukti): Tie ir:
Ikviens no šiem posmiem ir labi jāattīsta pirms ieiet nākamā posmā. Kad kāds ir aizsteidzies garām kādam no šiem ‘atlaišanas’ posmiem, augstākie posmi kļūst nesasniedzami. Tas ir kā ceļot augstceltni uz neatbilstošiem pamatiem. Pirmais stāvs tiek ātri uzcelts, tāpat arī otrais un trešais. Kad uzcelts ceturtais stāvs, celtne kļūst mazliet līgana. Kad mēģinām pievienot piekto stāvu, viss sabrūk. Tad, lūdzu veltiet daudz laika, lai attīstītu pirmos četrus pamata posmus, padarot tos izturīgus un stabilus, pirms ķeraties pie piektā posma. Jums ir jāspēj uzturēt ceturto posmu, ‘pilna, noturīga elpas apzināšanās’, apzinot elpu ikvienā brīdī bez pārtraukumiem, bez grūtībām divos, trijos simtos elpu. Es gan nesaku, ka būtu elpas vilcieni jāskaita, tikai norādu, cik ilgu laika periodu vajadzētu atrasties ceturtajā posmā, pirms virzīties tālāk. Ātrākais ceļš meditācijā ir pacietība!
Piektais posms tiek saukts ‘pilna noturīga brīnišķās elpas apzināšanās’. Bieži šis posms sākas dabiski, viegli, no iepriekšējā posma. Kad meditētāja uzmanība atpūšas viegli un nepārtraukti piedzīvojot elpu, elpa nomierinās. Elpa mainās no rupjas, parastas elpas uz ļoti līdzenu un mierīgu ‘brīnišķo elpu’. Prāts atpazīst šo brīnišķo elpu un rod prieku tajā. Prāts piedzīvo apmierinātības padziļināšanos. Tas vienkārši ir laimīgs vērojot šo brīnišķo elpu. Prāts nav jāpiespiež. Tas paliek ar brīnišķo elpu pats. ‘Es’ nedara neko. Ja jūs mēģināt ko darīt šajā posmā, tad traucējat visu procesu, skaistums ir zudis, gluži kā spēlē ‘Cirks’, nolaižaties uz čūskas galvas un tiekat atmesti par vairākiem lauciņiem. ‘Darītājam’ ir jāpazūd no šī meditācijas posma, paliek vienīgi ‘zinātājs’ pasīvi vērojot.
Noderīgs ‘triks’ kā sasniegt šo posmu ir pārtraukt iekšējo klusumu, liegi padomājot pie sevis ‘miers’. Tas arī viss. Šajā posmā prāts parasti ir tik jūtīgs, ka pat tā maza pabakstīšana kļūst par iemeslu instrukcijas paklausīgai izpildīšanai. Elpa nomierinās un parādās brīnišķā elpa.
Kad tikai pasīvi novērojat brīnišķo elpu pašreizējā mirklī, ieelpas vai izelpas sajūtas, sākuma, vidus vai elpas beigu sajūtai jāļauj pazust. Viss, kas ir zināms, ir tikai brīnišķās elpas pieredze, kas notiek pašreiz. Prātu neinteresē, kāda elpas cikla daļa notiek, tāpat neinteresē, kurā ķermeņa daļā tā notiek. Šeit mēs vienkāršojam meditācijas objektu, elpas mirkļa pieredze, atbrīvojoties no nevajadzīgām detaļām, izejot ārpus dualitātes ieelpa/izelpa un vienkārši apzinoties brīnišķo elpu, kas parādās līdzena un nepārtraukta, vispār grūti maināma.
Nedariet absolūti neko, vērojot, cik patīkama, brīnišķa un mūžīga elpa var būt. Vērojiet, cik mierīgai jūs tai ļaujiet būt. Veltiet laiku, lai izbaudītu brīnišķās elpas saldumu, arvien mierīgāku, arvien saldāku.
Tagad elpa pazudīs, nevis tādēļ, ka jūs tā vēlaties, vien brīdī, kad tā kļūs pietiekami rāma, atstājot tikai ‘brīnišķo’. Šeit var noderēt līdzība no angļu literatūras. Luisa Kerola ‘Alise Brīnumzemē’ – Alisei un Sarkanai Karalienei bija smaidošā Češīras kaķa vīzija, kas parādījās debesīs. Kamēr viņas skatījās, kaķa aste pazuda, tad sekoja ķepas, tad kājas. Drīz pavisam pazuda Češīras kaķa rumpis, palika tikai galva, joprojām smaidoša. Tad sāka izplēnēt galva – no ausīm un ūsām uz iekšu, un drīz kaķa galva pavisam izzuda, izņemot smaidu, kas joprojām palika redzams debesīs! Tas bija smaids, bez jebkādām lūpām, kas to dara, tomēr smaids bija redzams. Tā ir precīza analoģija, kā notiek atlaišana šajā meditācijas punktā. Kaķis ar smaidu šeit atspoguļo brīnišķo elpu. Kaķa pazušana atspoguļo elpas pazušanu un bezmiesas smaids, joprojām redzamais debesīs, atspoguļo tīru mentālo objektu ‘skaistums’, skaidri redzamu prātā.
Šis tīrais mentālais objekts tiek saukts Nimitta. Vārds ‘Nimitta’ nozīmē ‘zīme’, šeit – mentāla zīme. Tas ir reāls objekts prātā (citta), kad tas parādās pirmo reizi, pieredze ir ļoti savāda. Meditētājs vienkārši nav neko tamlīdzīgu piedzīvojis iepriekš. Tomēr, uztveres mentālā aktivitāte sameklē kaut ko no iepriekšējās pieredzes, kas ir kaut mazdrusciņ līdzīgs, lai dotu priekšstatu prātam. Vairumam meditētāju šis ‘bezmiesas brīnišķums’, šis mentālais prieks, tiek uztverts kā brīnišķā gaisma. Tā nav gaisma. Acis ir ciet un redzes apziņa jau sen ir izslēgusies. Prāta apziņa pirmo reizi ir atbrīvojusies no piecu maņas orgānu pasaules. Kā pilnmēness prāts izstaro, iznākot no mākoņiem, kas ir piecu maņu orgānu pasaule. Tā ir prāta, nevis gaismas izpausme, kas gan vairumam parādās kā gaisma, tādēļ ka neprecīzs apraksts ir labākais, ko uztvere var piedāvāt.
Citiem meditētājiem uztvere šo pirmo parādīšanos apraksta fizisku sajūtu terminos, kā intensīvu mieru vai ekstāzi. Atkal, ķermeņa apziņa (tā, kas piedzīvo patiku un sāpes, karstumu, aukstumu u.c.) ir jau sen slēgta un šī nav fiziska sajūta. To var tikai ‘uztvert’ līdzīgi kā patiku. Daži redz baltu gaismu, daži zelta zvaigzni, daži zilu pērli... svarīgs fakts, kas jāzina ir tas, ka viņi apraksta vienu un to pašu fenomenu. Viņi visi pieredz vienu un to pašu tīro mentālo objektu un šīs atšķirīgās detaļas tiek pievienotas caur atšķirībām uztverē. Varat atpazīt Nimitta ar sekojošām sešām pazīmēm:
Pieminēju šīs pazīmes, lai varat atšķirt īstas Nimitta no iedomātām. Tad sestais posms tiek saukts par brīnišķās Nimitta pieredzi. Tas ir sasniedzams tikai, kad ir atlaists ķermenis, prāts un piecas maņas (ieskaitot uzmanību elpai) tik pilnīgi, ka paliek vien brīnišķā Nimitta.
Reizēm, kad Nimitta parādās pirmo reizi, tā var izskatīties ‘blāva’. Tādā gadījumā nekavējoties jāatgriežas uz iepriekšējo meditācijas posmu, pie nepārtrauktas klusas uzmanības brīnišķai elpai. Meditētājs ir pārgājis uz Nimitta pārāk agri. Reizēm Nimitta ir gaiša, tomēr nestabila, uzzibsnī un pazūd kā signāluguns bākā. Arī tas norāda, ka pametāt brīnišķo elpu pāragri. Ir jāspēj noturēt uzmanību brīnišķai elpai viegli ilgā laika periodā, ilgu laiku līdz prāts spēj uzturēt netraucētu uzmanību daudz smalkākai Nimitta. Tādēļ, trenējiet prātu ar brīnišķo elpu, dariet to pacietīgi un neatlaidīgi, kad pienāks laiks pāriet uz Nimittu, tā būs gaiša, stabila un būs viegli to uzturēt.
Galvenais iemesls, kādēļ Nimitta var parādīties neskaidra ir nepietiekami dziļa apmierinātība. Jūs joprojām kaut ko ‘vēlaties’. Parasti jūs vēlaties gaišu Nimitta vai vēlaties Jhāna. Atcerieties, un tas ir svarīgi, Jhāna(s) ir atlaišanas stāvokļi, neiedomājami dziļas apmierinātības stāvokļi. Tādēļ, atmetiet izsalkušo prātu, attīstiet apmierinātību brīnišķā elpā, Nimitta un Jhāna notiksies pašas no sevis.
Citiem vārdiem, iemesls, kāpēc Nimitta ir nestabila ir tajā, ka ‘darītājs’ turpina iejaukties. ‘Darītājs’ ir kontrolieris, šoferis no aizmugurējā sēdekļa, kurš allaž iesaistās, kur tas neiederas un visu sajauc. Šī meditācija ir dabisks miera stāvokļa iestāšanās process un tas prasa noņemt pilnībā ‘es’ no ceļa. Dziļa meditācija gadās vien tad, kad jūs patiesi atlaidāt, un tas nozīmē PATIESI ATSLAIST līdz pat tam, ka meditācijas process kļūst ‘darītājam’ nepieejams.
Prasmīgs veids, kā sasniegt šādu dziļu atsacīšanos ir apzināti piedāvāt savu uzticēšanos Nimitta. Pārtrauciet klusumu uz mirkli, ļoti, ļoti maigi prāta dzīlēs pačukstiet, ka pilnībā uzticaties Nimitta, tā ka ‘darītājs’ var nodot vadību un vienkārši pazust. Prāts, ko reprezentē šeit Nimitta jūsu priekšā, tad pārņems procesu, redzēsiet kā tas notiks.
Jums nav nepieciešams neko darīt, tādēļ ka Nimitta krāšņums ir vairāk kā pietiekams, lai noturētu uzmanību bez jūsu līdzdalības. Esiet uzmanīgi šeit, iztiekat bez vērtēšanas. Jautājumi, tādi kā ‘Kas tas?’, ‘Vai tā ir Jhāna’, ‘Kas man tālāk būtu jādara?’ utml, ir ‘darītāja’ vēlme atkal iejaukties. Tā ir procesa traucēšana. Jūs varēsiet vērtēt visu tad, kad ceļojums būs galā. Labs zinātnieks vērtē eksperimentu tikai tad, kad tas ir beidzies, kad zināmi visi dati. Šajā brīdī nevērtējiet, nemēģiniet darboties ap to. Šeit nav nepieciešamības pievērst uzmanību Nimitta malām ‘Tā ir apaļa vai ovāla?’, ‘Vai mala ir skaidra vai izplūdusi?’. Tas viss nav vajadzīgs un tikai ievirza lielākā dažādībā, lielākā dualitātē ‘ārpus’ un ‘iekšpus’, vairāk traucējumu.
Ļaujiet prātam virzīties, kur tas vēlas, kas parasti ir Nimitta vidus. Vidus ir vieta, kur atrodas brīnišķīgākā daļa, kur gaisma ir spožākā un tīrākā. Atlaidiet un vienkārši izbaudiet ceļojumu, kad uzmanība tiek pievērsta vidū un krīt iekšā, vai arī kā gaisma izplatās visapkārt pilnībā jūs ietinot. Tā patiesībā ir viena un tā pati pieredze, kas uztverta no dažādiem skatpunktiem. Ļaujiet prātam iegrimt svētlaimē. Ļaujiet notikt septītajam šīs meditācijas posmam - Pirmā Jhāna.
Divi izplatītākie šķēršļi pie Jhāna durvīm ir pacilātība un bailes. Pacilātība rodas kļūstot uztrauktam. Ja šajā brīdī prāts domā ‘O! tas ir tas!’, tad Jhāna ir visneiespējamākais, kas var notikt. Šī ‘O!’ reakcija ir jāapklusina ar absolūtu pasivitāti. Jūs varat atstāt visus ‘O!’ līdz brīdim, kad iziesiet no Jhāna, tad tas iederas. Iespējamākais šķērslis, tomēr, ir bailes. Bailes parādās, kad tiek piedzīvots Jhāna absolūtais spēks un laime, vai arī izprotot, ka ieejot Jhāna kaut kam jāpaliek ārpus tās – jums! ‘Darītājs’ tiek apklusināts pirms ieiet Jhāna, taču tas joprojām ir šeit. Iekš Jhāna ‘darītājs’ ir prom pavisam. ‘Zinātājs’ joprojām funkcionē, jūs esat pilnībā apzināts, taču vadība tobrīd ir nesasniedzama. Jūs nevarat pat formulēt domu, nemaz nerunājot par lēmuma pieņemšanu. Griba ir iesaldēta, tas var nobiedēt iesācēju. Nekad agrāk visā jūsu dzīvē neesat pieredzējuši šādu atbrīvošanos no vadības tai pat laikā esot tik apzinātam. Šīs bailes ir bailes no atteikšanās no kā tik personīga kā griba rīkoties.
Bailes var pārvarēt ar ticību Budas Mācībai kopā ar svētlaimes vilinājumu, kas var tikt uztverta kā balva. Kungs Buda bieži teica ka no šīs Jhāna svētlaimes nav jābaidās, bet gan tai ir jāseko, jāattīsta un jāvingrinās bieži (Latukikopama Sutta, Majjhima Nikaya). Tāpēc, pirms parādās bailes, piedāvājiet pilnu uzticēšanos šai svētlaimei un saglabājiet ticību Kunga Budas Mācībai un Cēlā sekotāju piemēram. Uzticieties Dhamma un ļaujiet Jhāna silti jūs ieskaut pieredzē, kas ir bez piepūles, bez ķermeņa, bez ego, svētlaimē, kas būs dziļākā pieredze jūsu dzīvē. Esiet gana drosmīgi, lai uz laiku atteiktos no vadības, un jūs pieredzēsiet to.
Ja tā ir Jhāna, tā ilgs ilgu laika periodu. Par Jhāna nav pelnījusi saukties tāda, kas ilgst tikai dažas minūtes. Parasti augstākās Jhāna neatkāpjas vairākas stundas. Kad esat iekšā – nav izvēles. Jūs varat iziet no Jhāna vienīgi tad, kad prāts ir gatavs iziet, kad atteikšanās ‘degviela’, kas saražota iepriekš, ir iztērēta. Tie ir tādi mierīgi un patīkami apziņas stāvokļi, ka pati to daba ir neatkāpties ilgu laika periodu. Cita Jhāna īpašība ir tas, ka tā parādās vienīgi pēc Nimitta parādīšanās, kā tas aprakstīts iepriekš. Turklāt, jums jāzina, ka, kamēr esat iekš Jhāna, ir neiespējama ķermeņa pieredze (piem. fiziskas sāpes), nav iespējams dzirdēt skaņu no ārpuses, vai formulēt domas, pat ne ‘labās’ domas. Šeit ir tikai vientuļa uztvere, neduālas svētlaimes pieredze, kas turpinās nemainīga ļoti ilgu laika periodu. Tas nav transs, bet gan pastiprināta apzinātība. Tas ir teikts, lai jūs priekš sevis varētu saprast, vai Jhāna ir reāla vai iztēlojama.
Par meditāciju var pateikt daudz vairāk, šeit ir tikai pamata metode izmantojot septiņus posmus, kuru kulminācija ir Pirmā Jhāna. Daudz vairāk būtu jāpasaka par ‘pieciem šķēršļiem’ un kā tos pārvarēt, par apzinātības nozīmi un kā to pielietot, par četriem Satipatthāna un Četriem veiksmes ceļiem (Iddhipāda) un par piecām vadības spējām (Indriya) un, protams, par augstākajām Jhāna. Tas viss attiecas uz šo meditācijas praksi, tomēr ir jāatstāj citai reizei.
Tiem, kas maldināti domājot, ka viss šis ir ‘tikai Samatha prakse’, vēlos darīt zināmu, ka tā nav nedz Vipassanā, nedz arī Samatha. To sauc ‘Bhāvanā’ – Kunga Budas mācīta metode, ko atkārto ZA Taizemes Meža Tradīcijā, no kuras bija arī mans skolotājs Ajahn Chah. Ajahn Chah ir bieži teicis, ka Samatha un Vipassanā nav atdalāmi, nedz arī šo pāri būtu iespējams atdalīt no Pareiza Skatījuma, Pareizas Domāšanas, Pareizas Morālas Uzvedības un tā tālāk. Vēl jo vairāk, lai būtu progress šajos septiņos posmos, meditētājam ir nepieciešama izpratne un piekrišana Kunga Budas Mācībai, stingri jāievēro uzvedības noteikumu priekšraksti. Būs nepieciešama atklāsme lai sasniegtu ikvienu no šiem posmiem, tā ir atklāsme jēdziena ‘atlaišana’ nozīmē. Jo tālāk attīsta šos posmus, jo dziļāka būs atklāsme un, ja jūs tiksiet tik tālu kā līdz Jhāna, tas pilnībā mainīs jūsu izpratni. Tā tas ir, Atklāsme dejo ap Jhāna un Jhāna dejo ap Atklāsmi. Tas ir ceļš pretī Nirvānai, Kungs Buda teica ‘tam, kurš gūst apmierinājumu Jhāna, ir sagaidāmi četri rezultāti: Uzvarētājs pār plūsmu (sotaapanna), Tas, kurš atgriežas vēl vienu reizi (sakadāgāmī), Tas, kurš vairs neatgriežas (anāgāmī) vai arī Arahant (Pasadika Sutta, Digha Nikaya).
LAI VISAS DZĪVĀS BŪTNES SASNIEDZ JHĀNA